FOTO: ROBERTS JOHANSONS
Bijušais valcēnietis, Florbola kluba “Valka” dibinātājs un vadītājs, četru bērnu tēvs un aktīvs viedokļa paudējs Ilvars Rullis ir viens no tiem, kurš analizē un komentē Valkas novadā notiekošo politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Lai gan jau piecus gadus viņš dzīvo un strādā Islandē, Ilvars saikni ar Valku cenšas uzturēt, no attāluma darot administratīvo darbu Florbola klubā “Valka”, jo florbols ir viņa sirdslieta. Ilvars ir lepns, ka vecākais dēls Aivars pēc augstskolas ir atgriezies Valkā un strādā par florbola treneri un spēlē vietējā komandā.
Lai piedalītos raidierakstā laikraksta “Ziemeļlatvija” studijā, Ilvars ieradās no tagadējās dzīvesvietas Ogres. Sarunā viņš ir pārsteidzoši vaļsirdīgs, atklājot, kāpēc jau piecus gadus dzīvo un strādā Islandē. Atbildot uz oponentu visnotaļ nievājošiem apgalvojumiem, Ilvars pastāsta, vai tiešām viņš svešumā lasa sēnes. Ilvars stāsta arī par to, kāpēc viņam ir svarīgi nezaudēt saikni ar Valku, kurā atgriežoties, jūtas kā pirmajā randiņā ar “tauriņiem vēderā”.
‒ Ilvar, tev ir izdevība izstāstīt, kāpēc tu esi Islandē un ko tu tur dari.
‒ Islandē strādāju celtniecībā. Esmu namdaris. Esmu universāls darbinieks, jo celtniecības kompānijā kopā ar kolēģiem veicam dažādus darbus. Kolektīvā visi ir islandieši, es tur viens tikai ārzemnieks. Esam neliela kompānija, tāpēc veicam dažādus darbus – betonēšanu un iekšdarbus. Šajos piecos gados esmu daudz apguvis. Aizbraucot uz turieni, nebija tā, ka pirms tam biju baigais celtnieks. Pirms tam Valkā strādāju pilsētas kultūras namā (tagadējā novada Kultūras centrā – redakcijas piebilde) un Bērnu-jaunatnes sporta skolā. Biju arī skursteņslauķis un pratu uzmūrēt skursteņus. Tas man bija papildu darbs. Kaut ko jau no remontdarbiem pratu, mājās tapetes pats līmēju.
‒ Pazīstu tevi kā atklātu cilvēku. Lūdzu, pastāsti, kāpēc tu vispār devies uz Islandi!
‒ Ir tā, ka katrs dzīvē pieļaujam kaut kādas kļūdas. Teikšu atklāti, – manā dzīvē bija tāds brīdis, kad vairāk aizrāvos ar sevi. Vairāku darbu dēļ biju daudz laika prom no ģimenes un vēl gribējās papriecāties. Tagad, visu analizējot, esmu sapratis, ka tas bija mans iekšējais izdegšanas moments. Sāku dzīvot savu dzīvi, nepamanot blakus esošos cilvēkus. Jā, it kā viņi bija, bet… Ģimene, kurā auga četri nepilngadīgi bērni, izjuka. Bērniem bija jāmaksā uzturlīdzekļi. Diemžēl, strādājot Valkā pat vairākos darbos, tos maksāt bija problemātiski. Vēl papildu visām ķibelēm pazaudēju autovadītāja apliecību uz trim gadiem. Tiesības esmu atguvis. Bez iespējas braukt ar automašīnu es kļuvu par pilnīgi neko, jo skursteņus tīrīt vairs nevarēju. Nācās pieņemt lēmumu par darba meklēšanu ārzemēs.
Sākumā divus mēnešus nostrādāju Holandē. Atbraucu mājās un internetā atradu darba piedāvājumu Islandē. Vienmēr zemapziņā man Islande šķita interesanta, tāla un nesasniedzama. Taču nu jau pēdējos piecus gadus Islande ir manas otrās mājas. Uz Islandi aizbraucu caur aģentūru, kura bija sapulcinājusi džekus, kas grib tur strādāt.
Tā interesanti sanāca, ka es uz turieni devos, lai varētu bērniem maksāt uzturlīdzekļus un lai kaut kam nepaliktu parādā. Taču 60 procenti no tiem džekiem bēga no uzturlīdzekļu maksāšanas, jo bija parādā Uzturlīdzekļu garantijas fondam Latvijā. Neviena Latvijas institūcija pagaidām netiek klāt Islandes bankām un naudai, tāpēc bezatbildīgiem tēviem ir kur bēgt. Tas mani besī, jo esmu aizbraucis no Latvijas, lai maksātu saviem bērniem, bet tie otri staigā lielīgi ar pirkstiem gaisā un lielās, ka Latvijas valstij ir parādā 20 tūkstošus eiro.
‒ Tā sanāk, ka tev tas lūzuma punkts dzīvē sanāca 50 gados. Ko tu no tā visa esi mācījies?
‒ Es lepojos par šo savu īpašību, ka spēju saņemties. Dzīve ievirzījusies normālās sliedēs.
‒ Kāds var arī padomāt, ko tas Rullis lielās – pats prom Islandē, bet jaunākie dēli dzīvo Latvijā. Kas viņš par tēvu?
‒ Tā man ir iekšējā cīņa, jo par šo es sev pārmetu. Par to, ka nemācēju, neredzēju savu ģimeni. Ir sanācis tā, kā ir. Jādzīvo tālāk. Attiecības ar bijušo ģimeni ir normalizējušās. Protams, ka gribētos būt vairāk kopā ar bērniem. Gribētos būt Latvijā. Tagad Latvijā esmu divas reizes gadā – uz Jāņiem un Ziemassvētkos. Darba devējs man atļauj ņemt atvaļinājumu vasaras vidū.
‒ Kad ierodies Latvijā, kas ir pirmais ēdiens, kuru gribi apēst?
‒ Kotletes, karbonāde un kartupeļi ar mērci. Latviskus ēdienus, kaut gan islandiešu ēdienam arī nav ne vainas. Zivis gan īpaši neēdu. Tās ēdu mēneša beigās. Kā teica slavenais pavārs Mārtiņš Rītiņš: “Ja nav ko ēst, no ledusskapja izņem lasi.” Dzīvoju Islandes mazpilsētā, kurā ir liela zivju pārstrādes fabrika. Tā principā visu pilsētu arī uztur. Veikalā zivis ir dārgas, bet fabrikas saldētavā tās var nopirkt daudz lētāk.
Islandes veikalos var nopirkt puspūdētas aitu pusgalvas. To gan neesmu ēdis, bet islandieši uzturā daudz lieto aitas gaļu. Ja to gardi pagatavo, ir garšīgi kopā ar kartupeļiem un dažādām mērcītēm. Pamatēdieni garšas ziņā ir diezgan līdzīgi latviešu ēdieniem.
‒ Islande ir valsts ar bargu klimatu – biežiem nokrišņiem un bargu ziemu. Uz turieni aizbrauci savas dzīves drūmākajā periodā, un Islandē viss drūms un nemīlīgs.
‒ Uz Islandi aizbraucu maijā. Tad saule spīdēja, bija izlīdusi no kalniem. Dzīvojot pirmos divus gadus, visu laiku par kaut ko brīnījos, jo nepārtraukti ieraudzīju kaut ko jaunu. Brīnoties nebija pat laika domāt par laikapstākļiem un tumsu. Katra diena bija kā jauns piedzīvojums. Arī darbā, iepazīstot islandiešu mentalitāti.
Aizbrauc aiz kalna, tur paveras pavisam cits skats. Taču jo ilgāk tur dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka Islandē negribu ilgi aizkavēties. Esmu vairāk pievērsis uzmanību bargajam klimatam, jo daudz kas jau ir redzēts, izbaudīts un saprotams. Šogad ziema bija baigi garā. Ja cilvēkiem ir darbs ārā, tas nekad neapstājas. Arī stiprās lietusgāzēs visi strādā, jo strādniekiem ir piemērots darba apģērbs. Paši islandieši ir diezgan norūdīti cilvēki. Brīnumainā kārtā es tur neslimoju.
‒ Jādomā, ka saikni ar Valku un Latviju tu uzturi, lasot ziņas internetā?
‒ Tiešām cenšos izlasīt visu. Īpaši to, kas saistīts ar Valkas vārdu. Tieku uzskatīts par bijušo valcēnieti, bet Valka manā sirdī dzīvo un vienmēr tur būs. Es vienkārši Valku nevaru tā kaut kur atlaist. Valkā nodzīvoju 20 gadus. Valmierā izveidojās ģimene, tikko bija piedzimusi meita Arta 2005. gadā. Tad arī augustā ieradāmies Valkā. Abi vecākie bērni te ir izauguši un ieguvuši izglītību.
Arī manā dzīvē galvenās lietas ir notikušas Valkā. Kamēr te dzīvoju un strādāju, biju cieši saistīts ar visu notiekošo. Biju tādā, ja tā var teikt, apritē. Sevi neuzskatīju par parastu mietpilsoni.
Arī tagad viss, kas notiek Valkā, man ir svarīgi. Es par to interesējos un tāpēc par to arī gribu izteikties. Man nav vienalga. Informāciju parasti ieraugu sociālajā vietnē www.facebook.com. Pamanu virsrakstu un atveru informāciju. Tad jau tālāk uz “Ziemeļlatvijas” portālu vai citiem portāliem.
‒ Tavs vērtējums no malas par to, kas mums te notiek Valkas novadā.
‒ Man šķiet, ka nekas traģisks te nenotiek. Neredzu pamatu uztraukumam, ko te kāds cenšas izplatīt. Valkas situācija ir tāda, jo esam mazs novads. Jārēķinās arī ar Igaunijas faktoru. Saimniekot tādā mazā novadā ir grūti. Viegli ir saimniekot, ja ir pilna kabata ar naudu.
Klausījos raidījumu “Kārtības rullis”, kurā piedalījās Mārupes pašvaldības pārstāvis, bijušais hokejists Sorokins, tā laika Siguldas pašvaldības vadītājs un vēl viens Latvijas mazā novada vadītājs. Krauklis tas nebija. Fakts ir tāds, ka bagātais nabago nekad nesapratīs. Sorokins tā arī pateica, kāpēc viņiem būtu jābaro Valka un citas mazās pašvaldības. Tas, kas viņiem ir ikdiena, Valkā ir nedaudz ekskluzīvs.
Valka taču ir unikāla, kurai blakus ir Valga. Daudzi, kas no visas Latvijas ir braukuši uz florbola spēlēm, teikuši, ka piedzīvojuši interesantu sajūtu, ka, esot vienā valstī, uzreiz ir iespēja pabūt jau citā valstī. Daudzi uzskata, ka Valka ir unikāla vieta pasaules kartē.
Arī pieņemot lēmumus valsts līmenī par Valku, tas būtu jāņem vērā, ka atrodamies pie pašas Igaunijas robežas. Valstij ir jāpalīdz Valku izcelt. Pasaulē nav daudz tādu vietu kā Valka un Valga.
‒ Komentētāji ir sadalījušies divās nometnēs. Vieni ir tie, kuri ir naidīgi pret Valkas novada pašvaldības vadītāju Ventu Armandu Kraukli, bet otri Kraukli atbalsta. Kā tu vērtē Kraukļa uzņemto kursu?
‒ Šobrīd Krauklis dara visu, ko var. Es neticu un tam nepiekrītu, kuri saka, ka viss tiek darīts nepareizi. Cik manā rīcībā ir informācija un izlasot arī citus interneta komentārus, Krauklis strādā. Tikko ir panākts pirmais pozitīvais rezultāts, ka valdība atlika šo sešu kredītu kredītmaksājumus. Līdz ar to pašvaldības budžets papildinās par vairāk nekā pusmiljonu eiro. Tas nozīmē, ka šogad budžeta situācija ir atrisinājusies un novads dzīvos. Nekas netrūks arī tiem, kuri tikai staigā un kaut ko pašvaldībai visu laiku prasa.
Pirms kāda laika man viens partijas “Progresīvie” pārstāvis sūtīja ekrānattēlus ar manu interviju “Ziemeļlatvijā”, kurā biju diezgan skarbi izteicies par Kraukli. Šo interviju atcerējos un to vēlreiz izlasīju. Man nav par ko kaunēties, jo tieši tajā brīdī es tā arī domāju. Tas mans “cepiens” bija par pašvaldības atbalstu novada sporta klubiem. Tikko Valkā ienāca šis basketbols, tas man likās netaisnīgi, ka kaut kādiem svešiem basketbolistiem tiek piešķirtas lielas naudas. Mēs florbolā savi čomi paši uz laukuma sitāmies, bet, lai iedotu naudu basketbolistiem, finansējumu samazināja florbolistiem.
Tobrīd domāju par savu florbola klubu, par tiem, kuri klubā ir iesaistīti. Tobrīd simtprocentīgi tie bija Valkas vietējie džeki. Tie, kuri studēja Rīgā, mājas spēlēs brauca uz Valku. Pie viena arī apciemoja vecākus. Tas arī veicināja lokālo patriotismu. Tolaik šķita, ka atbrauc kaut kādi desmit garie no citām Latvijas vietām. Pat nezinājām, kā kuru sauc.
Pašlaik pasaulē ir mainījusies ģeopolitiskā situācija, un es saprotu šos ukraiņu puišus, kuri dzīvo un spēlē basketbolu Valkā. Tagad mazāk ar šīm lietām klātienē esmu skarts. Ukraiņi šeit ir iedzīvojušies, arī savu kaut ko prasa, bet florbolisti baigo apdraudējumu nesajūt. Nezinu, kāpēc tajā brīdī tā sajutos. Tā sajutos un to intervijā arī pateicu.
‒ Ko tu teiktu tiem, kuri, izlasot tavus komentārus, tevi Islandē sūta sēnes lasīt un norāda, ka tev neesot tiesības pat izteikties?
‒ Tas biedrs, kas visu laiku piemin tās sēnes un to, ka es vergojot citiem, nevarēja man atbildēt, ko viņš pats savā dzīve ir sasniedzis. Varbūt par šo visu varētu pat pasmieties – varbūt cilvēkam dzīvē neiet gludi, tāpēc viņš meklē šādas pašrealizācijas un sevis piedāvāšanu sabiedrībai.
Neatceros par kādu Valkas tēmu vienreiz bija diskusija, bet labi pazīstams cilvēks, ar kuru puds sāls bija ēsts, uzrakstīja komentāru ar norādi – ar kādām tiesībām es izsakos, jo Valkā nedzīvoju. Toreiz man drusku aizķēra aiz sirsniņas. Bija nepatīkami.
Tad ir vēl viens šis darbonis Aivo Vārs, kuram nevarētu piedēvēt, ka viņš neko dzīvē nav sasniedzis. Ir sasniedzis. Būsim godīgi, ar savu darbu viņš ģimeni nodrošina, nav dīkdienis. Katram gan par viņu ir viedoklis, kā un ko viņš dara. Arī viņš diezgan skarbi man ir rakstījis ar diezgan rupjiem tekstiem, ka man vairs neesot tiesības runāt par Valku.
Viens ir izteikt viedokli, bet kā es vispār Vāram varu atļauties oponēt? Rakstot komentārus, es ar mākslīgā intelekta palīdzību neģenerēju tekstus un neizkopēju kaut kādus Ministru kabineta noteikumus. Izsakos saviem vārdiem. Tajā pašā laikā nesen bija pašvaldību vēlēšanas (pēdējās vēlēšanas notika 2025. gada 3. jūnijā – redakcijas piebilde), bet nevienā sarakstā neredzēju šo gudro cilvēku, kurš tagad nāks un glābs Valku.
Pirms vēlēšanām bija tie divi gadi, un tajā laikā arī nekas baigi nemainījās. Atceros, ka tika slepenoti dokumenti. Deputātiem bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. Deputātiem piespiedu kārtā labprātīgi bija jāsāk kaut kas slēpt. Tam pašam cilvēkam šķita, ka tas ir normāli, bet tagad nav normāli.
Velkot paralēles, katram var būt savs vadības stils. Arī kā kluba vadītājs varu teikt, ka šajos divos gados par mums neviens neinteresējās. Visu laiku arī samazināja finansējumu klubam. Iepriekšējos Kraukļa laikos mums vismaz uzprasīja, kā iet. Protams, ka tas nav kluba mērķis dzīvot par pašvaldības naudu. Patīkami ir tas, ka saņemam šo atbalstu, un tas ir papildu dzinulis meklēt citus atbalstītājus. Arī pašlaik tiek uzprasīts, kā klubam klājas. Krauklis atnāk uz spēlēm. Esam mazs novads, un tas ir patīkami.
Valkas divpadsmitgadīgās meitenes spēlēja finālā Kocēnos. Krauklis bija aizbraucis un apsveicis meitenes par izcīnīto 2. vietu Latvijas čempionātā pirmajā divīzijā. Šis ir augstākais sasniegums jaunatnes florbolā Valkā. Spēlējot otrajā divīzijā, ir izcīnītas 3. vietas. Tās ir patīkamas lietas, un visu jau nemaz nevar eirikos izmērīt.
‒ Jāatzīst, ka Florbola klubam “Valka” klājas neslikti – tas nav beidzis pastāvēt. Aug arī jaunā paaudze – puiši un meitenes, kuri grib spēlēt un rezultatīvi spēlē florbolu. Jauni puiši ir treneri. Viens no tiem tavs vecākais dēls Aivars.
‒ Tieši tā, klubs pastāv un dzīvo. Pats biju nedaudz izbrīnījies par Aivara izvēli. Domāju, ka viņa dzīve saistīsies ja ne ar Rīgu, tad vismaz ar Valmieru. Tā ir arī mana dzimtā pilsēta. Aivars spēlēja Rubenes florbola komandā, un šķita, ka tā arī būs. Tad viņš no virslīgas komandas atnāca atpakaļ spēlēt uz 1. līgas komandu Valkā, un viss tā arī iegrozījās.
Aivars kā students saņēma pašvaldības stipendiju. Jau studiju gados viņam sporta skola piedāvāja vadīt kaut kādas stundas, līdz ar to bija arī papildu ienākumi. Esmu priecīgs ne tikai par Aivaru, bet arī treneri Edgaru Lazdiņu. Ja Edgars nebūtu pārņēmis visas iniciatīvas, kad devos prom, klubs aizietu pa skuju taku. Varu būt visu pateicību parādā Edgaram – lēnā garā to uzņēmās. Iestājās Sporta akadēmijā treneru apmācībā, to izgāja un turpina šo darbu.
Mums visiem ir vieglāk – Edgars uz vietas veic organizatoriskos darbus, es no Islandes kārtoju dokumentus, maksājumus, pieprasījumus pašvaldībai. Visu var izdarīt ar elektronisko parakstu. Pat atrodoties trīs tūkstoš kilometru attālumā no Latvijas, turu roku uz pulsa. Līdz ar to es arī esmu Valkā.
Robežkauss tiek organizēts, nākamgad turnīram apritēs jau 18 gadi. Latvijā šis ir viens no vecākajiem turnīriem, kas ir saglabājies.
‒ Ja tavam jaunākajam dēlam ir septiņi gadi, tad Islandē vēl būsi 11 gadus?
‒ Noteikti nē. Sākumā domāju, ka būšu prom tikai trīs gadus. Atgūšu tiesības un braukšu mājās. Taču arī ģeopolitiskā situācija liek visu izvērtēt. Varbūt, ka nāks man pretim kas jauns un es atgriezīšos. Pagaidām vēl sevi neesmu ieraudzījis Latvijā. Tas ir tīri no finansiālā viedokļa. Man ir jādomā, kā es Latvijā nopelnīšu naudu, jo man finansiāli jāatbalsta trīs bērni.
Meita Arta studē un divi mazie puikas. Augot iztikas minimumam Latvijā, uzturlīdzekļu maksājumi palielinās. Pašlaik par trim bērniem jāmaksā tikpat, cik par četriem. Tajā brīdī, kad sapratīšu, kā nopelnīt Latvijā, lai visam pietiek, es atgriezīšos.
‒ Vai var būt tā, ka atgriezies Valkā?
‒ Nekad nesaki nekad. Dzīvē visādi var būt. Šobrīd mani dzīve ir aizvedusi uz Ogri – arī ar interesantu iekšējo politisko dzīvi. Tai arī sekoju līdzi, un šķiet, ka Valkas komentētāji nobāl. Ogrē sociālo tīklu vidē viss notiek daudz skarbāk. Tas, kas notiek Valkā, ir nekas.
Jūs te Valkā mierīgi dzīvojat. Tur facebook.com ir izveidoti profili abām pretinieku pusēm. Ar mākslīgo intelektu tiek ģenerētas karikatūras un teksti. Vienu brīdi tam visam sekoju, jo bija interesanti. Taču no tiem abiem profiliem atsekoju, jo man vienkārši apnika. Valkai ir kur mācīties.
‒ Ko tu jūti, kad pēc ilga laika esi Valkā?
‒ Iebraucot pilsētā, jūtos kā pirmajā randiņā – sajutu “tauriņus vēderā”. Nedaudz arī nervozēju, jo sevi neuzskatu par nez kādu stāru un podkāstu varoni.
‒ Ik pa laikam tu piemini, ka strādāji nu jau bijušajā Valkas pilsētas kultūras namā. Tagad tas ir pārdēvēts par novada Kultūras centru, kas diemžēl ir bez vadītāja.
‒ Žēl, ka man nav izglītības. Ja būtu, ietu par vadītāju. Es apzinos, ko varu! Daudz ko zinu, arī to, ko prasa pasākumu organizēšana. Kultūras namā sanāca nostrādāt desmit gadus. Sāku kā direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Kādam nepatika, ka mani sauca par direktora vietnieku. Tad manu amatu pārdēvēja par saimnieku. Beigās jau biju saimniecības pārzinis. Amata pienākumi un darba samaksa nemainījās.
Šis tiešām bija labs laiks, kurā daudz ko iemācījos. Arī neliels radošums manī ir. Tas viss man patika un interesēja, tāpēc arī mācījos. Iemācījos arī vadīt gaismu pulti. Lai man piedod Aivars Ikšelis (nu jau bijušais vadītājs – redakcijas piebilde), bet kultūras pasākumi Valkā, skatoties fotogrāfijas vai uzņemtos video, nav tik kvalitatīvi, kādi tie bija pirms desmit gadiem.
Tajā laikā pie pasākumu organizēšanas strādāja vesela komanda, bet tagad ‒ Aivars, Līga Pandalone, Aleksandrs Primaks un Madara Birča. Ko no šiem cilvēkiem var prasīt?
Domāju, ka šis Kultūras centra vadītāja amats ir liels izaicinājums. Tas nav vienkāršs amats, īpaši, ja esi tikai viens. Ir vajadzīga komanda. Uzskatu, ka Līga Pandalone ir spēcīga darbiniece. Bet vai ar to pietiek?
‒ Ko novēli Valkai un valcēniešiem?
‒ Novēlu visiem būt cilvēkiem. Tiem, kuri dzīvo Valkas novadā, nevajadzētu visu mālēt melnās krāsās. Gluži pretēji – lepoties ar panākumiem un uzvarām. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Neticu, ka kāds no novada vadības grib, lai būtu slikti. Nevajag visur meklēt šos zemūdens akmeņus.
