Savs dārziņš latvietim joprojām ir daudz vairāk nekā tikai vieta dārzeņu audzēšanai. Tas kļūst par miera, darba un kopā būšanas vietu, kur atgriezties pie vienkāršām un īstām vērtībām. Jau rakstījām par mazdārziņu iespējām Valkas un Smiltenes novadā. Kādas iespējas tikt pie sava mazdārziņa ir citviet Latvijā, aplūkoja arī “Latvijas Avīze” un kolēģi no reģionālajiem laikrakstiem.
“Dārziņš ir mūsu prieks!”
Latvijā par mazdārziņu jeb oficiāli sakņu (ģimenes) dārzu apsaimniekošanu, piešķiršanu un nomas līgumiem atbild pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā zeme atrodas. Lielāko pilsētu pašvaldībās galvenā struktūrvienība, kas nodarbojas ar zemes nomas līgumu slēgšanu un brīvo zemes gabalu uzskaiti, ir Īpašuma departaments vai Nekustamā īpašuma pārvalde. Citur arī izpilddirekcijas vai pagastu pārvaldes. Mazākās apdzīvotās vietās vai konkrētās pilsētu apkaimēs tieši vietējā izpilddirekcija vai pagasta pārvalde risina praktiskos jautājumus un sniedz informāciju par brīvajiem dārziņiem. Rīgā par mazdārziņu pārraudzību un iznomāšanu atbild Rīgas domes Īpašuma departaments, kā arī informāciju var saņemt Rīgas apkaimju iedzīvotāju centros, raksta “Latvijas Avīze”.
Laikraksts vērš uzmanību, ka Rīgā pieprasījums pēc mazdārziņiem ir lielāks nekā piedāvājums. Brīvo dārzu skaits mainās. Rindas netiek veidotas – pašvaldības mājaslapā var skatīties, kuri mazdārziņi ir brīvi, un uz tiem pieteikties. “Pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Tās vietas, kas pašlaik ir brīvas, nav tās labākās – aizaugušas un aizlaistas. Lai iekoptu labu dārziņu, nepieciešami lieli līdzekļi un darba stundas. Melnzeme jāved, jo Rīgā pārsvarā ir smilšaina augsne, apakšā dolomīts, augsne izstrādājas. Pati dzīvoju Doles salā – ik pa trijiem gadiem atvedu melnzemi uz savu dārzu. Labi, iekopti, brīvi mazdārziņi parādās reti,” “Latvijas Avīzei” paudusi Rīgas valstspilsētas pašvaldības Īpašuma departamenta iznomāšanas un piedziņas pārvaldes sakņu (ģimenes) dārzu un pagaidu zemes nomas nodaļas vadītāja Sandra Puķīte.
“Latvijas Avīze” vēsta, ka daļu mazdārziņu kā atsevišķas teritorijas pašvaldība iznomājusi juridiskām personām – biedrībām, kuras tad brīvos gabalus nodod lietotājiem, izmantojot savus noteikumus. Lielākoties biedrības labi saimnieko, un tajās cilvēki stāv rindā, lai tiktu pie sava gabaliņa. Pašvaldība skatās, kā biedrības pilda nomas līgumu, piemēram, uztur kārtību, maksā nomu, bet iekšējā darbībā nejaucas. Jā, lietotāji reizēm sūdzas par biedrības valdes lēmumiem un rīcību, bet pašvaldība nav tiesīga iejaukties savstarpējās civiltiesiskās attiecībās. Ja notiek kas nelikumīgs, piemēram, neizsniedz rēķinus, tad jāvēršas Valsts ieņēmumu dienestā.
Kādā no vasarīgajām maija sestdienām žurnālists Artis Drēziņš devies raudzīt, kā mazdārziņos rosās to saimnieki. Viņš akcentē, ka par katru Lucavsalas mazdārziņa cilvēku un viņa ņemšanos pa zemi varētu uzrakstīt stāstu: gan par motivāciju, gan par agrotehniskajiem paņēmieniem. Vienam mauriņš ar simbolisku puķi pa vidu un telteni gaļas cepšanai un sēdēšanai. Cits vēderpriekam un skaistumam burtiski izmantojis katru kvadrātcentimetru. Vēl cits veido augu kolekciju vai audzē stādus tirgum. Kādam reāla minimājiņa ar bruģētiem celiņiem. Viens mazdārziņu iekārtojis savām zelta rokām no dažādiem materiāliem, cits vairāk paļāvies uz dārzkopības veikalu precēm. Ir arī pa aizlaistam vai pusaizlaistam gabalam.
“Informācijas tehnoloģiju speciālists Jānis Ambrēns ar sievu finansisti Madaru pie sava 300 kvadrātmetru gabaliņa tikuši pirms pieciem gadiem kovida laikā, piesakoties pašvaldības mājaslapā. Bijuši reāli džungļi un sapuvuši dēļi. Jau pirmajā gadā aplikuši apkārt žogu un savām rokām sakopuši zemi, iegādājušies dārza mājiņu, ko paši salikuši. Abiem bērnībā bijuši lauki, kur, kā saka Madara, pamatīgi “vergojuši”. Bet, dzīvojot Rīgā, abiem tomēr sagribējies tās zemītes, arī – lai bērniem parādītu, kas no zemes var izaugt. Ģimene dzīvo dzīvoklī Dārzciema ielā, līdz Lucavsalai piecpadsmit minūšu, ko braukt. Nereti no mazdārziņa arī attālināti strādā. Audzē visu, ko katrs saimniecisks cilvēks: tomātus, gurķus, kabačus, pupiņas, dilles. Viss šis darbošanās prieks gadā izmaksā simts eiro (noma plus atkritumu izvešana). Ir biedrībā “Lucava”. Labi kaimiņi: cits cita dvēselē nelien, bet kopā uzrauga kārtību, svešiniekus uzreiz pamana,” raksta “Latvijas Avīze”.
Dažviet var arī vasarnīcu būvēt
Gulbenes novada būvvaldes vadītājs Jānis Ziemelis laikrakstam “Dzirkstele” stāsta, ka atbilstoši Gulbenes novada saistošajiem noteikumiem Spārītes mazdārziņu teritorija atrodas savrupmāju apbūves teritorijā. Teritorijas viens no galvenajiem atļautajiem izmantošanas veidiem ir vasarnīcu apbūve. Tātad šajā teritorijā vasarnīcu un dārza māju būvniecība ir atļauta. Būtisks faktors, kas jāņem vērā pirms būvniecības uzsākšanas, ir zemes īpašuma statuss. Ja nekustamais īpašums ir reģistrēts zemesgrāmatā uz privātpersonas vārda, būvniecību iespējams veikt likumīgi, ievērojot būvniecības procesu un spēkā esošos normatīvos aktus. Būvniecība ir pieļaujama arī gadījumos, ja personai uz attiecīgo zemes vienību ir nodibināta un zemesgrāmatā reģistrēta apbūves tiesība.
“Situācija Spārītes mazdārziņu teritorijā ir ļoti dažāda – daļa būvju ir uzbūvētas un reģistrētas likumīgi, savukārt daļai konstatējamas patvaļīgas būvniecības pazīmes. Katrs gadījums vērtējams individuāli, ņemot vērā konkrētās būves tiesisko statusu, būvniecības dokumentāciju un zemes lietošanas tiesisko pamatu,” stāsta J. Ziemelis.
Jaunā paaudze skatās citādi
“Pilsētas tuvumā vēl joprojām ir cilvēki, kuri pēc darba brauc ravēt dobes vai pļaut zāli, taču kopējā aina vairs nav tāda kā agrāk,” laikrakstam “Staburags” atzīst Aizkraukles novada pašvaldības Īpašumu nodaļas pārstāve Sarmīte Stepiņa. “Intereses nav,” viņa saka pavisam tieši. Pašvaldībā šogad pieņemti vien daži jauni lēmumi par dārziņu nomu. Lielākoties cilvēki vai nu pagarina esošos līgumus, vai kāds cits pārņem vietu no iepriekšējā lietotāja. Lielas intereses neesot.
Jaunā paaudze uz mazdārziņiem skatoties citādi nekā agrāk: vairāk grib to kā atpūtas vietu. Daļai iedzīvotāju jau ir savas mājas vai vasarnīcas. Citiem ir īpašumi laukos. Tāpēc tradicionālais sakņu dārzs ar kartupeļu vagām un konservēšanas sezonu vairs nešķiet tik nepieciešams, kā tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem.
Zemes nomas maksa nav liela. Pilsētas teritorijā sakņu dārziem tā ir 1,5 procenti no kadastrālās vērtības, bet ne mazāk kā septiņi eiro gadā. Papildus jāmaksā PVN un nekustamā īpašuma nodoklis. Kopā summa parasti sasniedz 10–12 eiro gadā.
#SIF_MAF2026 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
