Man ļoti patīk tirgus. Atceros tos laikus, kad, esot Rīgā, vienmēr tika ierēķināts laiks tirgum. Centrāltirgus bija kā tāda pasaku valstība, kurā no mazpilsētas atbraucis cilvēks ienira. Tur varēja dabūt visādus labumus, katram tirgotājam bija sava cena, nevis kā tagad – ieej zivju paviljonā un pie 15 tirgotājiem ir viena un tā pati prece ar vienu un to pašu cenu. Nav vairs tās tirgošanās burvības, taču tik un tā velk uz tirgu. Tagad daudz labāk par Centrāltirgu man patīk mūsu pašu mazais Valkas tirgus. Īpaši pavasarī, kad tur pilns ar stādu un ziedošu puķupodu tirgotājiem. Šonedēļ beidzot bez bažām, ka atkal būs mīnusi, pirku puķu stādus, lai iestādītu podos un kastēs un varētu priecāties par ziedu skaistumu. Pie kādas kundzes nopirku lielus pildīto petūniju podus ‒ smaržīgus, krāšņus. Nav man tik zaļu pirkstiņu, lai, iestādot mazu petūniju stādiņu, mācētu to izaudzēt par tādu ziedu kupenu. Tad labāk nopērku. Un, manuprāt, par ļoti labu cenu – 10 eiro. Kad tirgū gribas kaulēties, piedomāju, cik ļoti ir jāstrādā šiem cilvēkiem, lai mēs tiktu pie skaistumiem bez pūlēm, bet par naudu. Lielajos gadatirgos gan mēdzu paraustīt degunu, ka nu iet par traku – pārāk dārgi par kādu preci prasa tirgotājs.
Kā allaž tirgū jau arī jāaprunājas ar tirgotājiem. Kā šosezon tirgojas un tā. Visi teica, ka sokas labi. Netika, protams, noklusēts fakts, ka Valkā tirgošanās ir tik laba, jo ir liels igauņu pircēju skaits. Man te gan gribas iemest savu darvas pili tai medus mucā – es nekādi netieku pie smilteniešu zemenēm, jo allaž tās ir izpirktas, lai cik agri es uz tirgu atbraucu. Un man nez kāpēc šķiet, ka pie vainas kaimiņu naskie pircēji. Jau noskaidroju, ka tirgotājs atbrauc pusastoņos un pirmie pircēji jau gaidot. Nopietni? Viss, saņemšos un aizbraukšu uz tirgu 7.15 un būšu pirmā! Joks, es tā nedarīšu.
Jā, igauņu klātbūtni Valkas tirgū un veikalos nevar nepamanīt. Un tirgotāja saka – būsim godīgi, ko mēs bez igauņiem darītu. Tad tirgošanās būtu daudz sliktāka. To pašu noteikti var teikt arī bistro “Jumis” kulinārija, jo arī tur igauņi iepērkas uz nebēdu. Tādi ekonomikas sildītāji mums tie kaimiņi. Vietējie gan pakurn, ka viņu dēļ arī tās cenas var pavilkt uz augšu, jo pie viņiem tiešām gandrīz viss maksā dārgāk nekā Latvijā.
Igauņi kā glābēji valcēniešiem nu būs arī traumu un pēkšņu veselības ķibeļu dēļ, jo Valkā likvidē traumpunktu. Tagad, ja nu kas, jāņem EVAK karte un jādodas uz Valgas slimnīcas palīdzības punktu. Par to, ko gan mēs bez igauņiem darītu, uz savas ādas pārliecinājos pērnvasar. Ļoti vēlu vakarā, precīzāk pusnaktī, sajutu, ka man kaut kas ir mugurā. Izrādījās, ka tā ir pamatīgi iesūkusies ērce. Kaut kā nepadomāju, ka traumpunkts mums jau vairs naktīs nestrādā, un aizbraucu. Tur durvis ciet. Uzbungāju kaimiņus ‒ ātro palīdzību. Bet tur mediķe man paskaidroja, ka ātrā palīdzība ērces nerauj, lai braucu uz Valmieru. Nopietni? Nu nē, devos uz Valgu. Tur bez vārda runas māsiņa ar speciālu instrumentu ērci izrāva. Samaksāju 5 eiro.
