Bauskas pils muzejā var aplūkot izstādi “Tērps un rotas Kurzemes un Zemgales hercogistē 1561-1620” par modes izmaiņām Kurzemes hercogistē divu paaudžu – pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera un viņa dēlu Frīdriha un Vilhelma – valdīšanas laikā. Turklāt var ne tikai aplūkot izstādi, bet arī mēģināt ietērpties kādā no senajiem tērpiem. Jāteic, tas nav vienkārši un bez ģērbējas tur neiztikt.
Tāpat var aplūkot arheoloģiskajos izrakumos atrastos šūšanas piederumus – šķēres, gludekli, podziņas, āķīšus, oriģinālas 17. gadsimta tērpu detaļas, piegrieztnes un izšuvumu rakstus no 16.-17. gadsimta dokumentiem un drēbnieku meistaru grāmatām, kā arī vairāku tērpu komplektu atdarinājumus.
Gide stāsta, ka no 1562. līdz 1620. gadam kardināli mainās mode. Tērpi taisīti, vadoties pēc portretiem, kuros var redzēt gan krāsas, gan ornamentus, gan formas, un arī izmantotas 16. gadsimta spāņu piegrieztņu grāmatas, kurās ir aprakstīts, kā pareizi maksimāli izmantot auduma gabalu, izgriežot konkrēto apģērbu detaļu daudzumu.
“Līdz ar to kostīmu rekonstrukcijas ir ļoti, ļoti tuvas tādām, kādas tās varēja būt 16. gadsimta beigās. Tas ir laiks, kad Eiropā valda spāņu mode. Un spāņu mode būtībā ļoti daudz arī ietekmējās no reliģiskās puses. No reliģiskās puses tiek noteikts, ka sievietēm pārsvarā ir jāizskatās visām vienādas formas, lai, skatoties uz sievieti, vīrietim vienkārši nerastos apgrēcīgas domas. Tajā laikā korsete nav tā jāsavelk, ka sirds vienkārši noģībst, bet korsete piedod formu. Savukārt otra lieta, kas noteikti bija jāievēro – ķermenis pēc iespējas jāpārklāj ar apģērbu, līdz ar to publiski kailums, ko mēs redzam tajā laikā, ir cilvēka seja un plaukstas. Tāpēc arī redzam tās krokotās apkaklītes ap kaklu līdz pat zodam un arī ap rokām krokotas manžetītes,” stāsta muzeja gide.
Dāmām tolaik kleitām bija jābūt līdz zemei, lai ejot nosegtos kurpes. Skaitījās vulgāri, ja ejot dāma parādīja kaut vai kurpes purngalu. Pie korsetes šņorēja klāt apakšveļas detaļas. Krūtis vispār nebija jāredz, lai vīrietim nerastos nekādas fantāzijas.
Diezgan neiespējami ir saprast, kura apģērba detaļa kam domāta. Lai apģērbtos, vajadzīga vismaz stunda. “Sievietes ģērba 8 līdz 12 gadus vecas meitenes, vīriešus – tikpat veci zēni. Tie bija augstdzimušu vecāku bērni, potenciālie galminieki. Tā bija faktiski viņu pirmā darbavieta, kur iepazīt galma struktūru, manieres utt. Vēlāk viņus sūtīja mācīties citas zinātnes. Līdz 7 gadu vecumam bērnus ģērba vienādi – kleitās,” stāsta gide.
Laikietilpīgs process
Lai uzšūtu vienu kostīmu, pagāja minimums pusgads vai pat vairāk. Lielākais laika patēriņš bija sarakstoties. “Meistars atsūta saliktu kompozīciju, kā tas varētu izskatīties. Ja pasūtītājs grib ko mainīt, viņš atkal raksta. Un tā, kamēr tiek saskaņots, ka viss kārtībā. Tad tiek iedota daļa naudas, lai var iegādāties nepieciešamo materiālu un sākt darbu. Tad audumu izšuj. Kad tas ir gatavs, tad nodod šuvējam. Piedurknes nēsā aukstajā laikā un piesien pie tērpa no augšas,” stāsta gide.
Kungiem bikses bija ļoti īsas – līdz puscelītim, kājās bija zeķes. “Reizēm bija fiziskas nepilnības, piemēram, līkas kājas. Tad uzšņorēja spilventiņus. Vienu brīdi moderni bija lieli alusvēderi. Ja tāda nebija, tad zem vestes piešņorēja polsteri. Kungiem bikšu priekšā ir trīsstūrītis, kas satur visu bikšu priekšu kopā. Ideja no karavīru uniformām 15. gadsimtā, kad vajadzēja to vietu pasargāt no zobena. Bija arī iekšā metāla karkass. 16. gadsimtā tas bija tāds modes kliedziens, statusa rādītājs, un tas bija jānēsā. Mūsu hercogiem šī mode bijusi īsu laiku, bet Eiropā šī mode ir ilgāku laiku un aiziet galējībās, jau 40 centimetru garumā, vēl dārgakmeņi, mežģīnes, lentes un viss kaut kas. Ideja ļoti vienkārša – jo greznāks, jo dārgāks, jo labākas īpašības piemīt nēsātājam,” saka gide.
Arī ar biksēm bija problēma – lai tās nenokristu, tās piešņorēja pie vestes. Ja vajadzēja uz tualeti, bija jāsauc kalps, kas to visu atšņorēja.
Dīvainas teorijas
“Virsējo apģērbu mazgāja reizi vai divas gadā. 14. gadsimtā Eiropā no austrumiem ienāk melnais mēris un vienkārši nopļauj cilvēkus. Cilvēki nezina, kā pret šo slimību cīnīties. Tika izteiktas ļoti dīvainas teorijas. Un viena no tām iesakņojas ļoti ilgi – vienkārši nemazgāties ar ūdeni. Un augstākā sabiedrība to pieņem kā absolūtu patiesību un ļoti ilgi, gadu simtus pat, vienkārši nemazgājas pat gadiem. Vienīgi nomazgā ikdienā seju ar tādu rupju linu dvieli, protams, kas ir samērcēts siltā citronūdenī, nevis tīrā ūdeni, noberž plaukstas, jo seja un rokas saskaras ar ēdienu. Un varbūt kādu intīmo zonu. Ja visiem ir smaka, tad visi jau pierod un neliekas, ka ir tik traki. Ir arī citas lietas, kā to var notušēt,” stāsta gide un dod pasmaržot eļļas mazās stikla pudelītēs, kuras lietoja, lai nomāktu nepatīkamās smakas. Ļoti populāra tajā laikā bijusi Damaskas rozes un lotosa smaržu eļļa.
Sievietes nēsāja arī auskarus, bet problēmas bija ar ausu duršanu un tīrību. Salīdzinoši reti, tomēr parādās arī klipši un auskari, kas iekarināti cepurītē pretī auss ļipiņai.
Gide rāda mazu karotīti, bet neizdodas uzminēt, kam tā domāta – izrādās, ausu sēra izņemšanai. Arī melnās maskas pielietojumu neuzminam, izrādās, tā lietota, lai seja saulē neapdegtu, un turēja to – ar zobiem.
Kāds pajautā par skaistuma “mušiņām”. “16. gadsimtā punktiņi nav skaistumam, bet lai paslēptu baku rētas. Skaistuma dzimumzīmītes parādās 17. gadsimta otrajā pusē, tad tām ir arī tīri simboliska nozīme – kurš tur pa kreisi iet vai ļoti uzticīga sieva. Uz sejas visu varēja redzēt. Un zeķes bija no auduma šūtas. Piešņorēja, lai nenokrīt. 17. gadsimtā 20. gados Anglijā izgudroja adāmmašīnu, tad sāka adīt zīda zeķes, kuras zem celīša sasēja ar lentītēm,” stāsta gide.
