Iepirkšanās ieroču veikalos kļuvusi masveidīga. Šaujamrīku un gāzes baloniņu pārdevēji priecājas par pēkšņo lielo noietu, bet daļu cilvēku, mani ieskaitot, pašapbruņošanās bums maz iepriecina. Pilsoņi savā valstī vairs nejūtas droši. Šķiet, valsts dara visu, lai policistu vidū iznīdētu ieinteresētību labi pildīt savus pienākumus. Tiek samazinātas likumsargu algas, ierobežotas operativitātes iespējas, mazāk piešķirot degvielu, daudzi policisti, pildot riskantu uzdevumu, nezina, vai rīt viņus jau negaida vilka pase. Tik nomācošā garīgā stāvoklī nekāda iniciatīva un ieinteresētība nav iespējama. To, ka uz policiju dodas strādāt tie, kuri jau no bērnības ienīst ļaunumu un grib pret to cīnīties, nerāda pat vairs propagandas filmās. Savukārt noziedzība palielinās.Sabiedrību veido cilvēki ar dažādām psiholoģiskām nosliecēm un raksturu. Tā nav izturējusi pārbaudes, kuras jāiziet tiem, kam ieroču nēsāšana ietilpst darba pienākumos. Ko tas nozīmē, apliecina drausmīgi fakti Amerikā un citās valstīs, kur brīva ieroču pārdošana ieviesta jau labu laiku. Skolēni apšauj skolas biedrus, skolotājus un tad nošaujas paši. Kas notiks ar mūsu sabiedrību, kad tā apbruņosies un kuru jau tagad vairāki sociologi sauc par slimu? Mani baida atbilde. Tāpat kā tas, ka arvien vairāk cilvēku iedomājas savu īpašumu kā Amerikas kovboju laikos sargāt ar saviem ieročiem. Tad kaimiņu strīdi (kaut vai par zemes robežām) var pāraugt apšaudē.Situācija, kad katrs ar ieroci pastāv tikai par sevi, ir anarhija, kurā velti meklēt valstiskumu.
