Tu proti mani celt
Tu man stāsti, ka spējCelt cilvēku, viņa sirdiPieliet ar prieku,Kad jautāju, kā Tev tas izdodas,Tu dziļdomīgi klusē,Mēs sēžam pie kūpošas kafijas,Kas zeltaini iemirdzas tasē,Manas domas maisāsKopā ar cukuru,Kuru birdinu savā „latte”.Tavā tuvumā nejūtu Laika skrējiena nemieruUn apkārtējo trokšņu dunu.Tavā tuvumā tikaiJūtu bezgalīgu mieru,Sapratni un gaišu starojumu.Nē, nevajag neko vairs teikt,Es jau to ieraudzīju Tavās acīs,Lai paliek gaišumsŠis vārdos neizsacīts.
Rudens rīts Rīta ausmā sauleiešvīkā debesis. Ar zeltītiem rakstiem, Ar sārtām ugunīm, Ar mākoni kā spilvenu vējam augstumā mestā… Ar zirnekļa tīkliem, kas it kā no mežģīnēm austām. Iesviežot kļavu lapās sārtdzeltenus lakatus, Ko vēji pa vienai dzītiņai ārda vaļā. Katru atraisīto nosviežot zemē, mums zem kājām. Pārvēršot rudeni skaistu un mirdzošu Ar aizlidojošu putnu kliedzošām balsīm.
Rudens valsis Mēs ejam roku rokā Pa zemē sabirušām dzeltenām kļavu lapām. Un pēkšņi vējš manus matus atraisīja vaļā. Tik uzspēju iekliegties balsī skaļā: Nāc skaties,Kā rudens lapas dejo vējā! Un, paskatoties tavā sejā, Es apmulsu, Tavs skats bija pārsteidzošs… Tu paķēri mani aiz rokas Un mēs griezāmies līdzi vējam trakojošā dejā. Un lapas, dzeltenās lapas, griezās mums līdziŠai burvīgajā rudens valsī!
Rudens pārvērtības Kļavu lapās ir ieslēpies kaislīgais rudens skūpsts. Tik sārts, vienreizējs un apburošs. To vērojot, paskatos, Kā lapas sarkdamas vēl negrib no mums šķirties. Līdz nāks salna, Ar aukstiem pirkstiem tās paņems sev līdzi. Aiznesīs ielās, pļavās un laukos Un arī iekritīs kāda tavos matos. Skatos, āboli manā dārzā sārtus vaigus rāda, Saulē tik gludi un gardi. Rīta cēlienā rasas asarās mirdz.
