Anita Anitīna
* * *
Svētki ir gluži kā putas –
Uzvirmo un tad rimst.
Drūmi pelēkā rītā
Ikdiena sāpīgi dzimst.
Labajā, kas ir bijis,
Gribas atgriezties vēl un vēl.
Visu pārējo, ja vien varētu,
No atmiņas dzīlēm dzēst.
Bet ikdiena stāv un gaida.
Garām tai nepaiet.
Gudri ir tie, kam no svētkiem
Līdzi azotē paslēpies prieks.
Māra Krieviņa
Ziemai šobrīd lielas iesnas.
Ak, kā viņa pil un tek!
Vai tad draud no gripas
briesmas?
Viņa slapjām kājām sēd!
Labāk uzvelc siltas zeķes,
Mazo kažociņu lai,
Krēslā aizdedz kādu sveci –
Siltu gaismu istabai.
Bet ja ne, tad izšņauc snīpi,
Slapjos brunčus projām svied,
Un ar pirmo strazda svilpi
Pavasara sirds lai dzied!
