Gada sākumā arvien biežāk publiskajā telpā parādās ziņas par vilku uzbrukumiem mājdzīvniekiem – visbiežāk suņiem. Lai gan oficiālā statistika uzrāda apstiprinātus gadījumus, realitātē aina var būt krietni drūmāka, jo daudzi uzbrukumi paliek neziņoti. Vilku klātbūtne arvien tuvāk apdzīvotām vietām rada pamatotu satraukumu gan suņu saimniekiem, gan medniekiem, liekot aizdomāties, vai līdzšinējā pieeja vilku populācijas regulēšanai joprojām atbilst situācijai dabā.
Par vilku uzbrukumu gadījumiem jāziņo Valsts meža dienestam. Ne tikai par vilku nokostiem suņiem, bet arī par katru uzbrukumu, jo tas palīdzēs atainot patieso situāciju. Tomēr realitātē daudzi gadījumi paliek noklusēti, jo diemžēl daudzi suņu saimnieki par to neziņo, tādēļ pastāv aizdomas, ka reālā situācija ir daudz skaudrāka, nekā to uzrāda statistika. Proti, līdz 2025. gada 14. decembrim Valsts meža dienests pārbaudījis informāciju par 78 apstiprinātiem vilku uzbrukumiem, kuros cietuši (nogalināti, ievainoti vai pazuduši) 358 mājdzīvnieki. Lai gan uzbrukumu skaits pieaug, Latvijā vilku populācija tiek vērtēta kā stabila, ar aptuveno skaitu ap 1400 vilkiem.
Nupat pamanīju, ka šobrīd saziņas platformā “WhatsApp” ir izveidota grupa, lai savlaicīgi apmainītos ar informāciju par vilku novērojumiem, īpaši domājot par medību suņu un citu suņu drošību. Manuprāt, ideja ir apsveicama. Grupas mērķis – ziņot par vilku novērojumiem, pēdām, bariem, uzbrukumiem, brīdināt suņu saimniekus un medniekus, kur konkrētajā brīdī nav droši laist suņus mežā, palīdzēt medniekiem ātri reaģēt un pieņemt lēmumus, balstoties uz reālo situāciju, nevis pēc tam.
Nolēmu pievienoties šai grupai, lai paraudzītos, kāda ir reālā situācija – par vilku klātbūtni ziņas ienāk no dažādām Latvijas vietām, nāk gaismā dažādas situācijas un rādās, ka plēsēji kļūst arvien drosmīgāki.
Suņu saimnieku satraukums par vilku sirojumiem, par to, ka tiek saplosīti un aiznesti suņi ne tikai attālāku māju pagalmos, bet arī jau lielākās apdzīvotās vietās, ir pamatots. Ne viens vien mednieks uzsvēris, ka normālā situācijā, pie pareiza populācijas blīvuma, arī vilkam būtu jābēg, nevis jārīko savas medības. Līdztekus vēršot uzmanību, ka, redzot kopējo ainu, atbildīgajiem dienestiem būtu steidzami jāpārskata vilku nomedīšanas limits.
Arī pašiem noteikti jābūt modriem un vērīgiem. Skaidrs, ka medību suns nav tikai darbarīks vai funkcija medību procesā. Tas ir mīļš draugs, uzticams partneris un pilntiesīgs ģimenes loceklis, kura audzināšanā, apmācībā un sagatavošanā medībām tiek ieguldīti gadi darba, laika un emocionāla piesaiste.
Arī mums laukos gada sākumā bija nervus kutinošs gadījums, kad pavisam jaunie suņu puikas bija devušies brīvsolī prom no pagalma vai pusdienlaikā bija prom no mājām. Un prātu nepameta doma, ka tikai netiek vilkam nagos, jo vilku pēdas tuvējos mežos manītas bieži. Mājdzīvniekam jau nepateiksi – no vilka baidies, neej mežā! Protams, tajā dienā tika uzsākta arī dzīvnieku meklēšana, bet bez rezultātiem. Par laimi, viss beidzās labi un četrkājainie draugu atgriezās mājās.
