Tas brīdis ir klāt, kad varam sākt tēmēt uz vēdzeļu copi, un daudzviet jau tā notiek. Šī no skata ne visai patīkamā zivs nav nemaz tik viegli paņemama. Kādreiz mūsu ūdeņi ar vēdzelēm bija būtībā pārpilni un pat karstās vasaras dienās kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados esmu puikas gados gājis, bāzis rokas zem akmeņiem vai niris dziļākās vietās, lai ar parasto galda dakšiņu sev sagādātu neaizmirstamus mirkļus, kas bija saistīti ar vēdzeļu duršanu. Pārsvarā ganījāmies pa Ogres upi, jo kur tālu ar riteni aizbrauksi, ja turklāt vēl otrs sēž uz rāmja. Tie bija interesanti laiki, un zivis pietika visiem. Nemaz jau tik vienkārši vēdzeli nebija uzdurt. Gluma, šmauga un izmanīga. Bieži vien vēdzeļu vietā trāpījās lieli sapali, kas arī tagad paķer vēdzelēm paredzēto ēsmu, un nav svarīgi, kāda diennakts stunda situsi.
Tagad laiki ir mainījušies Jā, laiki mainījušies. Vēdzeles iet uz skaita, un lielā daļā Latvijas upju to nav vispār. Izmēri fantastiski mazi, un vēdzeļu daudzums upēs katastrofāli mazs. Te mazāk bēdu ir no tiem, kas pa naktīm samet ap 20 rokas gruntsmakšķerīšu un tad no rīta tikai pārbauda. Daudz vairāk cūcību izdara dažādie notekūdeņi vai kādas citas cilvēku cūcības. Piemēram, labi atkopusies Aiviekstes upe šoruden kļuva par kārtējo cilvēku nevērības upuri. Simtiem līdaku, asaru, brekšu, sapalu un mazāku zivju, pateicoties vienai no Aiviekstes pietekām Ičas upei, aizgāja bojā. Starp tām noteikti ir arī vēdzeles, jo šīs zivis, tāpat kā foreles, skaitās vienas no neizturīgākajām attiecībā pret saindētu ūdeni.Kārtējais „darbiņš” pastrādāts, un tagad ir vesels upes posms, kas kādu laiku ieņems miruša posma statusu līdz brīdim, kad citas pietekupes kā donori piegādās abām iepriekš minētajām upēm jaunus zivju krājumus. Pie tā visa var pieminēt, ka nepietiek mums jau ar Baltkrievijas izlēcienu, kas ik pa laikam paindē Daugavas dzīvo dabu, tagad arī paši vēl pacenšamies radīt sev zaudējumus. Attiecībā uz vēdzelēm un to atjaunošanos dabā ir jāņem vērā arī fakts, ka šī zivs suga ir īsts kanibāls un ar lielu baudu lielākās sugasmāsas notiesā mazākās vai arī pilnām mutēm mielojas ar sava nārsta pēcnācējiem (ikriem). Tā nu māte daba ir iekārtojusi. Man nekas nebūtu pretī, ja vēdzeles vairotos kā karūsas, bet tad būtu atkal otra galējība, jo zibenīgi pazustu vai krietni mazāk paliktu citu sugu zivis pēc tā paša scenārija, kāpēc nav pietiekamā daudzumā vēdzeļu kā tādu. Vienīgais glābiņš no vēdzeļu uzbrukuma citu zivju izliktajiem ikriem ir tas, ka pārsvarā tajā gadalaikā, kad citas zivis nārsto, vēdzeles kļūst neaktīvas, jo siltais ūdens tām nav pieņemams. Turklāt vēdzeles mēdz vairāk uzturēties vietās ar straumīti vai dažādos, akmeņainos padziļinājumos, kamēr citu zivju sugas ikrus iznērš krasta seklumos un pēc iespējas saules apsildītākos bezstraumes posmos.
Nerakstītie likumi…Bez visas iepriekšējās vēdzeļu lamāšanas, tā tomēr ir viena no gastronomiski garšīgākajām zivīm Latvijas ūdeņos. Pārsvarā dzīvo upēs ar akmeņainu gultni. Tāpat vēdzelēm patīk vietas, kur veidojas dažādi sanesumi. Līdz ar to makšķerniekam, lai tiktu pie vēdzeļu loma, ir tūlīt jārēķinās ar aprautām pavadām, āķiem un atstātiem sviniem. Vēl vēdzeles var meklēt strauju upju līkumu atvaros, kur tās migrācijas ceļā uz savām nārsta vietām mēdz apstāties un atpūsties. Meklējot ēsmu, zivis mēdz nakts aizsegā piepeldēt ļoti tuvu krastam. Esmu neskaitāmas reizes tās ķēris, gruntsmakšķeres sistēmu vienkārši metrus trīs no krasta iekarinot ūdenī, nevis iemetot. Izcilas ir vietas, kur veidojas atstraumes un tad mēģināt ēsmu nogādāt tieši uz straumes, un mierīgā ūdens robežlīnijas. Apmēram tādās vietās, kur pavasaros mēdzam ķert raudas un vimbas. Vēdzeļu copei parasti izmanto smagus makšķerkātus ar testiem līdz 150 gramiem. Pamatauklas resnums – no 0,4 līdz 0,45 milimetriem. Tas tāpēc, lai aizķeršanās gadījumā vismaz svina grimuli varētu nezaudēt. Es parasti jau, zinot, uz kurām vietām braukšu, izdaru mājasdarbus attiecībā uz rezerves pavadiņu sasiešanu. Tas tāpēc, lai pēc tam naktī nebūtu pa tumsu jāčakarējas. Vēdzeļu copē ir dažas nianses, ko vajadzētu iegaumēt, jo tās bieži vien izšķir copes rezultātu. Ja upe ir neliela un ūdens dzidrs, tad nevajadzētu izmantot ļoti spilgtu gaismas lukturi. Tas tāpēc, ka zivs no šādiem prožektoriem baidās. Tas ir mēness efekts, jo laikā, kad ārā spīd spožs mēnestiņš, vēdzeles parasti neņem. Ugunskurs nav zivju pievilinātājs, kā par to min viens otrs iesīkstējis copmanis, tāpēc to derētu iekurināt kaut kur tālāk no krasta līnijas. Ja ūdens ir duļķains, tad, protams, var rīkoties ar šīm lietām daudz neuzmanīgāk. Ļoti svarīgs ir laikapstākļu faktors, un tas ir nemainīgs. Jo sliktāks laiks, jo labāka cope. Man ir vairākkārt sanācis tā, ka darbojos pievakarē pa mājām, pēkšņi debesis apmācas un sāk līņāt, ķeru copenes, vienmēr gatavās ēsmas un uz upi projām. Vēdzeļu copei nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Vecs kā pasaule teiciens, bet trāpīgāku neatrast.
Mazliet par ēsmāmVēl pirms gadiem 20–30 par standarta ēsmu tika uzskatīti naktstārpi. Protams, savas pozīcijas tie nav atstājuši vai atdevuši arī tagad, bet ir saradušies konkurenti. Pirmkārt nēģu fileja. Ļoti laba ēsma nelielās upēs. Kāpēc tieši šeit? Man domāt, ka te pie vainas ir ar liegumu aizliegtie strauta nēģi (ņurņiki), ar kuriem vēlā rudenī vēdzeļu “gateri” ir vienkārši pārpildīti. Ir parādījusies vēl viena jauna un pēdējos gados vēdzeļu vēderos manīta ēsma – mazie asarīši. Šos mazuļus, kas ir aptuveni divu centimetru garumā, var ļoti viegli salasīt tumsā gar pašu upes krastu nepilnu 10 centimetru dziļumā. Tie tur dzīvojas, un vēdzeles nāk uz krastu ar šiem mazuļiem baroties. Pie standarta ēsmām var pieskaitīt dažādu zivju filejas. Ļoti labi vēdzelei garšo foreles gaļa. Tā kā lietoju divžubura āķus, tad mēģinu uz viena likt nēģa fileju, bet uz otra – naktstārpu. Šis sava veida hamburgers strādā vislabāk.Lai jums veicas un ne asakas!
