Cilvēka dzīvi nereti salīdzina ar teātri. Ne velti. Tāpat kā uz fiziskās skatuves prožektoru gaismā rosās tēli, līdz mielēm izdzīvojot savu lomu, arī mūsu mūža ritums, kas lielākoties notiek cilvēku priekšā, nemitīgi piespēlē dažādus statusus un tiem atbilstošus uzdevumus. Tomēr nereti šis process «samet kūleņus» – atgadās apstākļi, kad kļūst grūti izprast sevi un «izrādi» kopumā. Tad talkā var ņemt psihodrāmu, ko par savu atzinusi arī psiholoģe Jolanta Puķe, raksturodama to kā vieglu, darbīgu, radošu metodi ar neizsmeļamām iespējām.Dot vaļu emocijām«Tas ir viens no psihoterapijas veidiem, kurā netiek vien sēdēts, runāts vai zīmēts, bet gan vairākos veidos izspēlētas dažādas situācijas. Tas ļauj «atslēgt» prātu un dod vaļu darboties arī emocijām, ko cilvēki bieži vien vēlas noklusināt, jo piedzīvot un sadzīvot ar tām dažkārt nav viegli,» atzīst Jolanta, īpaši akcentējot smieklu nozīmi procesā. «Psihodrāma ir pirmais psihoterapijas veids, kurā ir smiekli, ko ieviesa metodes pamatlicējs Jakobs Levi Moreno. Cilvēks var piedzīvot dažādas grūtas situācijas, tomēr terapijas procesā par to nevajadzētu gadiem ilgi raudāt. Tā vietā ar notikušo varētu strādāt radoši, atkal un atkal neatgriežoties sāpīgajā situācijā,» pārliecināta psiholoģe. Viņa atklāj, ka psihodrāmu var lietot gan dažādu krīzes situāciju risināšanā, piemēram, saskaroties ar zaudējumu, gan grūtību pārvarēšanā, ja sarežģīti veidot saskarsmi, izpaust emocijas, gan vēl kā nebijuša piedzīvošanā. «Tas palīdz mazināt trauksmi un bailes, kā arī ļauj piedzīvot un apjaust, vai cilvēks patiesi vēlas to, ko ir izvēlējies vai kur atrodas, jo nereti mēdzam pieņemt uzspiestas sociālās lomas, kas mums nav dabiskas. Tā dēļ rodas lomu konflikti, taču, kad cilvēks satiekas ar katru savas dzīves lomu un «aprunājas» ar to, katrai var atrast tās noderīgo pusi, ko izmantot savā labā,» pārliecināta J. Puķe.Kāds gan varētu jautāt, vai cilvēkam vispār nepieciešams tik ļoti «ķidāt» un attīstīt sevi. Speciālisti norāda, ka jā. «Neatrisinātas psiholoģiskas lietas lielākoties ar laiku pāriet psihosomatiskās saslimšanās. Neizpaustās emocijas parasti sakrājas ķermeņa «vājajās» vietās, un cilvēks var piedzīvot dažādas kaites, piemēram, angīnu, migrēnu, augstu vai zemu asinsspiedienu,» teic Jolanta.Lomas nav jāizdomā«Pati metode ir aizsākusies no novērotām rotaļām, kurās bērni mainās lomām, «kļūstot» par tētiem, mammām, pārdevējiem, skolotājiem un citiem personāžiem. Morēno pamanīja, cik terapeitisks ir šis process, tādēļ pievērsās šīs metodes izstrādei. Psihodrāmā nav mākslīgi veidotu lomu, kuras būtu jāiemācās izspēlēt. Aiz katras no tām stāv reāls cilvēks, priekšmets vai dzīvnieks – atliek vien iejusties šajā tēlā,» stāsta J. Puķe, piebilzdama, ka ne vienmēr ir viegli kļūt spēlētājam, kas atkarīgs no iekšējās brīvības un prāta robežām. Tomēr, ļaujoties procesam, cilvēks gūst iespēju izpaust savas jūtas un emocijas, kā arī no pretējas lomas sniegt kādu svarīgu ziņu, kura var palīdzēt izprast konkrēto situāciju un pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk. Piedzīvot psihodramatisko brīnumu Psihodrāmā, kurā klients ar terapeitu var darboties gan divatā, gan grupā, pamatā tiek izmantotas četras tehnikas, kuras virzītas uz lomu maiņu. «Tulkojumā šī metode ir psihe darbībā. Tas nozīmē, ka dramatiskā veidā tiek risinātas situācijas, kas cilvēkam kaut kādā mērā ir apgrūtinošas. Līdzīgi kā drāmā, pastāv galvenā persona, ko dēvē par protogonistu, un palīgpersona, kas ieņem tās lomas, kuras nepieciešamas protogonistam, lai apskatītu un atrisinātu situāciju,» skaidro J. Puķe, būdama gandarīta, ka «psihodrāma ir burvīga ar to, ka spēj ne tikai tikt galā ar problēmām uz savas «skatuves», bet arī reāli mainīt dzīvi.«Piemēram, cilvēks sūdzas par dusmām uz savu māti, kura bērnībā viņam nav pievērsusi pienācīgu uzmanību, bet tad viņš to nav varējis pateikt. Psihodrāmā tiek izspēlēta iedomāta vai reāli notikusi satikšanās ar mammu, kuras lomā tiek aicināts kāds grupas dalībnieks. Protagonistam iespējams pateikt viņai visu, ko ir gribējis, bet nav varējis, tādējādi atbrīvojoties no uzkrātajām emocojām. Var iet arī soli tālāk, kad tiek «izspēlēta» ideālā māte, kādu cilvēks būtu vēlējies. Tas savukārt palīdz piepildīt tukšuma izjūtu pēc pietrūkušās uzmanības un mīlestības. Pēc šādas psihodrāmas nereti sāk mainīties arī pašas mātes attieksme. To mēdz dēvēt par psihodramatisko brīnumu,» min Jolanta, novēlot vairāk šādu brīnumu un iespēju satikties ar savām lomām un noskaidrot attiecības ar tām.
