Šoreiz pildu to mūsu lasītāju vēlmi, kuri man personīgi lūguši komentēt jaunākos notikumus. Tas gan ir gandrīz neizpildāms uzdevums, jo svarīgu notikumu sakrājies milzum daudz.
Rietumu demokrātijas nervozi reaģējušas saistībā ar Izraēlas militāristu uzbrukumu tā sauktās humānās palīdzības kuģim, kas ar kravu centās pārraut Gazas sektora blokādi. Savā ziņā dīvaina situācija, kad desmit tūkstošus tonnu ved seši kuģi ar pasažieru kruīza kuģi priekšgalā.
Cilvēkus satrauc jebkura asinsizliešana, bet derīgi zināt arī medaļas pretējo pusi. Un fakts ir tāds, ka uz kruīza kuģa kopā ar 600 cilvēktiesību aktīvistiem atradušies simts islāmistu kaujinieku bruņuvestēs, kuri izprovocēja apšaudi. Šeit jāpiebilst, ka daudzas cilvēktiesību aizstāvju organizācijas mūsdienās kļuvušas par ienesīgu biznesu, saņemot miljonus gan no ANO, gan… Saūda Arābijas. Ja runā par Hamas līderiem, tad viņi no cilvēktiesībām saprot tikpat daudz kā cūka no svētdienas.
Latvijā nācies dzirdēt, ka Krievija sākusi mainīt taktiku attiecībās ar kaimiņiem. Līdz šim Kremļa varasvīriem gadījušies tādi kaimiņvalstu līderi, ar kuriem, teiksim, Putins izvairās tikties. Bet situācija mainās.
Tā Ukrainā varu zaudēja prezidents Juščenko, vietā nācis Janukovičs, kuru Kremlis jau pasteidzies iebarot. Un Janukovičs var triumfēt tajā ziņā, ka Krievija upurē 40 miljardus dolāru, lai saglabātu Melnās jūras flotes bāzi Sevastopolē. Tikai Krievijas izsenis lietotā taktika ir šāda: ja partneris piekāpjas, tad seko jaunas prasības.
Kremlim netīkams bija Kirgizstānas prezidents Bakijevs, ko tauta gāzusi. Nelaime tikai tā, ka šai valstij nav īsta nacionāla līdera, tāpēc sajukums turpinās.
Īpaši būtu jārunā par to, kādu veiksmi Krievijai sagādāja lidmašīnas avārija pie Smoļenskas, kurā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, viens no neērtākajiem sarunu partneriem. Un “nelaime nenāk viena” – Poliju piedevām skāra nepieredzēti plūdi.
Vēl Kremlim palikuši vismaz trīs gauži nepatīkami valstu prezidenti: Saakašvili Gruzijā, Lukašenko Baltkrievijā un Ilvess Igaunijā.
Tikmēr pašā Krievijā notiek tas, ka Maskavā pusotra tūkstoša protestētāju sapulcējas Uzvaras (Triumfa) laukumā, lai zem omoniešu steku sitieniem izkliegtu saukli: “Krievija bez Putina!”
Ekonomika un finanšu sistēmaTagad ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējo krīzi pasaulē izraisīja bez nopietnas uzraudzības atstātās bankas. Patērētāju sabiedrībā visi grib dzīvot aizvien labāk, šim nolūkam pierasts izmantot kredītus. Tā grieķi, būdami dienvidnieki, tērēja to, ko nebija ar darbu nopelnījuši. Grieķijas valdība ņēma ārvalstu kredītus, lai maksātu lielas algas, jā, pat trīspadsmito un četrpadsmito algu. Un tā uzradās valsts kopējais parāds 300 miljardu eiro apmērā. Līdzīgi daudzās citās zemēs, protams, arī Latvijā.
Lai pārvarētu krīzi, daudzas valstis spiestas gādāt jaunus parādus, visvairāk ASV. Un neviens nezina, cik stabils būs vērojamais kurss uz pasaules ekonomikas stabilizēšanos.
Pašlaik grūti spriest, cik lielā mērā Latvijas valdība gatava uzklausīt ASV viedokļus, kas dažos aspektos ir pretēji starptautisko aizdevēju uztiepumiem. Tā kā turpinās strīdi par lata devalvācijas nepieciešamību, gribu izteikt savu viedokli atkārtoti. Bieži tiek minēts Polijas piemērs, kur zlota kurss pret eiro tika samazināts par 50 procentiem, un Polija rezultātā izvairījās no traģiskākā krīzes scenārija.
Tikai mūsu visgudrie padomdevēji izliekas nezinām, ka Polijā bankas kredītus izsniedza zlotos, nevis eiro. Latvijā gandrīz visi kredīti, ap 13 miljardien, izsniegti eiro, un devalvācijas gadījumā iedzīvotājiem un uzņēmumiem nāktos atmaksāt pusotras reizes vairāk latu. Devalvāciju varēja izdarīt Godmaņa valdība, ja vien tā spētu piespiest vikingu bankas izsniegtos eiro kredītus pārkreditēt latos.
Latvijas gadījumā daudz lielāks labums būtu, ja valdība un Saeima novērstu visus šķēršļus, kas traucē uzņēmējdarbību, galvenokārt ražošanu. Sākot ar nodokļiem un investīciju klimatu, beidzot ar izgudrojumu patentēšanas iespējām. Salīdzināsim: Dienvidkorejā katru gadu tiek patentēti 16 tūkstoši izgudrojumu.
Priekšvēlēšanu gaisotnePar partiju apvienību veidošanos visi zinām no TV raidījumiem. Un nav grūti ievērot, ar kādu sparu un pat nekaunību pie varas raujas Urbanovičs, cilvēks, ko Kremlis vērtē kā Latvijas Janukoviču. Tā būtu liela traģēdija latviešu nācijai. Par laimi, mūsu nacionālo partiju bloķēšanās, cerams, būs tas spēks, kas Urbanoviča iespējas mazinās. Tiesa, politikā Urbanovičs paliks, bet ministra amats būtu viņa iespēju griesti. Es ieteiktu viņam labklājības ministra krēslu.
Savrupu ceļu iet izbijusī “Dienas” redaktore Ēlertes kundze. Viņas apslēptākās vīzijas tēmē augstāk, jo nodomājusi kļūt par Latvijas Valsts prezidenti. Nujā, sapņot nav aizliegts nevienam.
Kaut būtībā nepiekrītu Šķēles noliedzējiem, jo esmu mācījies novērtēt cilvēku intelektuālās spējas, es īsti neredzu viņu nākamā premjera amatā. Iedvest partijai jaunu dzīvību – to varbūt Šķēle arī paveiks. Par Šleseru man īpašs viedoklis, jo labi pazinu viņa tēvu un vectēvu.
Kad dzirdu lielības toņus Šlesera balsī, atceros to visu dzirdējis viņa tēva Roberta runas manierē. Ainars ir centies dzīvē iet citus ceļus, un lai viņam veicas. Mūsu politikā trūkst citu tik enerģisku darītāju, to vajadzētu novērtēt visiem.
Kopumā es brīnumus negaidu. Ne no runātīgajiem uzņēmējiem, ne no “Lietussargu grupas”.
