Pirtī iešanas praktizētājiem šodien modē ir karsēšanos apvienot ar mērcēšanos lielajā kubulā, bet Gulbenes novadā vecākā gadagājuma cilvēki vēl atceras citu pamatīgu kubulu, kurš bijis apmēram sešu metru diametrā. Tas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā stāvēja Stāmerienas ezera krastā. Tā bijusi somu pirts ēka. Šai pirtij bijis dots mīlīgs nosaukums – “Ķipītis”. Tieši padomju gados Latvijā somu pirtis ieguva īpašu popularitāti, tās “auga” kā sēnes pēc lietus. Tagadējā Gulbenes novada teritorija nebija izņēmums.
Metot skatu atpakaļ uz padomju gadu lauku arhitektūras piemēriem, “Lauku Avīze” 1993. gada 3. decembrī Stāmerienas “Ķipīti” ir raksturojusi kā vietu “tikai izredzētajiem”. Rakstā teikts arī tā: “Agrākajos gados Stāmeriena bija tāda kā gulbeniešu Jūrmala.” Pieminēti vairāki objekti un atpūtas iespējas pie un ap šo ezeru, ieskaitot ēstūzi “Lāčauss”, pieejamos nomas katamarānus, laivas.
““Ķipītis” bija eleganta vieta, būve, kas apšūta ar koku ārpusē un iekšpusē. Viss bija pamatīgi nostrādāts. Tiku tur bijis gan zālē, gan saunā, kura darbināma ar elektrību, gan peldvietā, kurā varēja nokāpt vai nošļūkt lejā. Un uzreiz ūdenī iekšā,” “Dzirkstelei” stāsta aculiecinieks, kādreizējais ZAET Gulbenes tīklu rajona vecākais dispečers Arvīds Paipals.
Toreizējā “Lauktehnikas” vadītāja lolots objekts
Ausma Auzāne, kura kopš 1974. gada bija Gulbenes rajona arhitektūras un celtniecības kontroles inspektore, “Dzirkstelei” stāsta: “Kad atnācu strādāt uz Gulbeni, Stāmerienā “Ķipītis” jau pirms pusgada bija nodedzis. Runāja, ka esot gluži vai speciāli nodedzināts. Es šo būvi dabā nemaz netiku redzējusi. Tikai fotogrāfijās.”
Izvaicāta par to, kas ir bijis “Ķipīša” autors, viņa saka: “Toreiz nebija tik stingri noteikumi un celt varēja bez projekta. Šai būvei arhitekta nemaz nebija. Autors ir “Lauktehnikas” rajona apvienības vadītājs Anatolijs Galvāns (vadīja iestādi līdz 1976. gada 8. decembrim – red.). “Ķipis” bija viņa lolojums. A.Galvānam bija divi labi darbu vadītāji – Ārijs Čulka un Otto Pavārs. Viņi paši tur gudroja, kā un ko taisīt. Būve bija darba vadītāju izdoma.”
Par Stāmerienas “Ķipīti” savā grāmatā “Labvakar, priekšsēdētāj!” atzinīgus vārdus ir teicis rakstnieks un žurnālists Ēriks Hānbergs: ““Lauktehnikas” sistēmā izbūvēja trīsstāvu pirti Stāmerienes ezerā. Apakšējais stāvs dzelmē – ar stikla sienām, lai var vērot, kā zivtiņas apkārt šaudās. Virs augšstāva – šautuve. Vidusstāvā – sautētava, saieta telpa, atpūtas istabas. Iekļūšana izklaides kompleksā – pa gājēju tiltu, kuru paceļ, kad visi aicinātie dzīrotāji saradušies.”
Pēdējie apmeklētāji – ZAET Gulbenes tīklu rajona darbinieki
Izdevumā “Jaunais Inženieris” 1972. gada 19. oktobrī ir jūsmīgi izteikumi par Stāmerienas somu pirti: “Trīs vakari somu pirtīs pie Pededzes upes un Stāmerienes ezera krasta “Ķipītī”.”
Gan “Ķipītis”, ko pie Stāmerienas ezera bija uzcēlusi “Lauktehnikas” rajona apvienība, gan meliorācijas celtniecības pārvaldes celtā somu pirts pie Pededzes bijuši ļoti iecienīti, skaisti atpūtas objekti, bet abiem viens liktenis. Abas pirtis nodega – saka A.Paipals. Viņš piebilst, ka pirts ugunsgrēkā pie Pededzes bojā gāja arī cilvēks. Tur nelaimes iemesli tikuši noskaidroti – aizdegšanās no elektriskā sildītāja. Savukārt Stāmerienas “Ķipīša” aizdegšanās iemesli tā arī neesot darīti zināmi. Tur cilvēki necieta.
Pēdējie, kuri “Ķipītī” atpūtušies, bijuši tieši ZAET Gulbenes tīklu rajona darbinieki. “Es pats nepiedalījos, man toreiz bija jāstrādā, bija dežūra. Zinu, ka mūsējie no atpūtas atbrauca mājās vēlu vakarā, bet no rīta uzzinājām, ka pirts ir nodegusi. Atceros tikai to, ka beigās secināts – mūsu cilvēki pie notikušās nelaimes nav vainīgi, jo, dodoties projām no “Ķipīša”, atslēdza tur elektrību,” stāsta A.Paipals.
“Dzirksteles” žurnālists Gatis Bogdanovs stāsta, ka dienā tieši pirms “Ķipīša” nodegšanas arī viņš kā mazs puika bija aizbraucis līdzi savam tētim Gunāram, ZAET Gulbenes tīklu rajona toreizējam darbiniekam, apskatīt “Ķipīti”.
“Atceros – braucām pa meža celiņu. Nodomāju, kur tad tādā mežā var būt pirts! Tagad tas apvidus ir mainījies. Tagad tur ir pļavas. Piebraucām. Skaists tas “Ķipītis”! Uz to bija jāiet pa tādu betona ceļu uz pāļiem. Tad bija tāda izbīdāma koka laipa. Tikai ar tās palīdzību varēja tikt pirtī,” stāsta G.Bogdanovs. Viņa bērnības atmiņās “Ķipīša” skaistākā vieta bija lejas stāvā, kur savienojums ar ezeru. “Pa vidu bija betona stabs, apkārt varēja nopeldēt apli. Gar sienām – izgaismota mozaīka. Ūdenī varēja redzēt asarīšus. Vizuāli iespaidīgi tas bija. Bija iespēja arī uzkāpt uz “Ķipīša” jumta. Ļoti skaists skats pavērās,” stāsta G.Bogdanovs.
Somu pirts Stāmerienā – apmeklētāju mīlēta, vietējo aprunāta
A.Paipals saka – kad “Ķipītis” nodega, visādas runas klīda, bet nekas nav pierādījies. Bija arī versija par tīšu nodedzināšanu. It kā vietējiem iedzīvotājiem šis objekts nepaticis. Vai “Ķipīti” Stāmerienā uzlūkoja kā vietu, kura domāta tikai izredzētajiem? Tā īsti A.Paipals nedomā. “Vispār beigās nekāda slēdziena par to ugunsgrēku nebija. Tā lieta noklusa. Nebija nekādas izmeklēšanas. Nodega un miers. Arī šodien par to ugunsgrēku nav nekādas skaidrības,” atminas A.Paipals.
“Pirts Stāmerienā nodega tikai tāpēc, ka ugunsdzēsēji nekādi nespēja tai piekļūt. Tā bija uzcelta ezera vidū…” – rakstīja žurnāls “Dadzis”1974. gada 15. augustā.
“Rīgas Laiks” 2019. gada 1. novembrī rakstīja: “Tā somu pirts ēra – tas ir kaut kas apbrīnojams. Stāmerienā bija tāda, kas atradās ezera vidū, trīs stāvos un apakšā varēja dzīvot kā akvārijā.”
“Lauku Avīze” 1993. gada 3. decembrī par somu pirti “Ķipītis” rakstījusi: “Tās mūžs gan bija tikai dažus gadus ilgs, beigas tradicionālas – pārkurināšanas rezultātā palika tikai ogļu un pelnu čupa.”
A.Paipals pats pāris reižu apmeklējis šo atpūtas vietu kolektīvos pasākumos. Reiz tur bijis arī kopā ar radinieku. “Kamēr sievas atpūtās krastā, mēs ar man pazīstama cilvēka palienētu laivu iebraucām Stāmerienas ezerā. Piebraucām pie “Ķipīša”. Ieraudzīju – durvis ir vaļā. Izkāpām no laivas. “Ķipītī” satikām toreizējo sovhoza “Stāmeriena” galveno mehāniķi Imantu Vīksnu. Ieaicināja mūs iekšā. Parādīju savam radiniekam, kā tur izskatās. Un arī pasēdējām saunā. Šī arī bija pēdējā reize, kad es tiku atpūties “Ķipītī”,” stāsta A.Paipals.
Vai ir iespējams atjaunot “Ķipīti” tajā pašā vietā?
“Kaut varētu atjaunot Stāmerienas “Ķipi”! Esmu tur bijusi atpūtas pasākumos divas reizes. Bija lieliski! Tā būtu vēl viena vieta, kura piesaistītu tūristus,” “Dzirkstelei” saka gulbeniete Daina Apsīte, kura pārstāv paaudzi 90+.
Viņa rāda Stāmerienas “Ķipīša” fotoattēlu no sava albuma. Uz tās ir gads – 1972. Togad D.Apsīte šo somu pirti apmeklēja kopā ar sava vīra Harija darba kolektīvu. Tie bijuši rajona finanšu nodaļas darbinieki.
Novada deputātam Aināram Brezinskim pieder zeme pie Stāmerienas ezera tieši tās vietas tuvumā, kur agrāk stāvējis “Ķipītis”. Viņš “Dzirkstelei” saka: “Es organizēju tīrīšanu no visa, kas savulaik pēc somu pirts nodegšanas bija ezerā. Laiku pa laikam tas tika darīts. Gadu tam veltījām. Vilkām ārā betonu, dzelžus. Bija jāizmanto kāpurķēžu traktors. Bet vēl joprojām apakšā tur vēl ir kaut kas palicis. Un tie ēkas pamati tur ir. Tie drūp. Biju aizbraucis paskatīties. Pa ziemu ledus spiedis uz malu. Ja kādreiz kādam būs doma tur kaut ko atjaunot, tas neizdosies. Tad ir jātaisa viss no jauna.”
