Šī vēstule ir kā atbalss Ziemassvētku koncertam Smiltenes baznīcā. Jau sirdsdoma sāka rauties čokurā, kad vēl nekur neredzēju aicinājumu, ka Smiltenes sirmajā baznīcā būs Ziemassvētku koncerts. Tikai dažas zaļās ziemas dienas pirms koncerta manī ielija prieks, ka 23. decembrī koncerts tomēr būs. Cik brīnumaina ir bijusi tā cilvēka pirmā doma arī Smiltenes baznīcā ievest dzidru mūzikas eņģeli. Šajā koncertā ļaudis savus sirdskausus bija pacēluši tik augstu, ka tie šķita nepiepildāmi. Visas satikušās dvēselītes dzēra kāri skaņas kā reibinošu vīnu un ietinās dziesmās kā seģenēs. Ak, laime – tā kopības sajūta manā tautā! Man šķiet, ka visam pa vidu bija baltas gaismas stīga kā cerības un spēka spīts, kā noslēpums. Elpas it kā pieklusa. Bijām taču sajutuši Dieva tuvumu. Domas traucās uz augšu un pie zaļās egles. Pēc koncerta šķita, ka ļaudis vēl nav īsti līdz malām pielējuši savus sirdskausus, cik tie skrejoši nemierīgajā pasaulē bija izslāpuši. Tā viena cilvēka gaišās domas svecīte jau kuro gadu sildīja tuvu un tālāku smilteniešu sirdis. Doma aizdegusi sastapšanos ar mūziku, ar sevi, ar neizdibināmo noslēpumu apkārt un ļāva vienu mirkli augstāk just. Lai svētīts tas cilvēks un viņa gaišā doma, un šī koncerta organizētāji, ļaujot citiem kļūt apgarotākiem un cildenākiem. Jālūdz spēks, lai arī dziļāku lauku baznīcās kādas domas un rokas vadīti ienāktu balti mūzikas eņģeļi un cilvēkiem būtu iespēja pavērties citādāk. Tikai patiesas dvēseles kustībās ir jauna piedzimšana. Kā Kristus bērniņam silītē. Līga
