Mūsdienās viss mainās tik strauji, ka reizēm rodas jautājums – vai mēs paši spējam tam visam tikt līdzi? Ja velosipēds mums ir saprotams un ierasts pārvietošanās līdzeklis, tad jaunie braucamrīki pilsētvidē rada arvien vairāk jautājumu. Skrejritenis kādreiz bija vienkāršs – lēns, kluss, vairāk ar to pārvietojās bērni. Šodien tā vietā nācis elektroskrejritenis jeb tautā sauktais stāvdrāzis – jaudīgs, ātrs un diemžēl nereti arī bīstams.
Noteikumi it kā ir skaidri – primāri jābrauc pa veloceļu vai ielas braucamo daļu, pa ietvi tikai izņēmuma gadījumos un ar gājēju ātrumu. Taču realitāte Valkas ielās izskatās citādi. Uz ietvēm redzam jauniešus un pieaugušos, kuri nevis pārvietojas, bet burtiski drāžas ar ātrumu, kas krietni pārsniedz gājēju tempu, bez ķiveres un nereti arī bez jebkādas cieņas pret apkārtējiem. Vai tiešām gājējam uz ietves ir jājūtas kā šķērslim? Dažkārt sirds apmet kūleni, kad pa ietvi iet mamma ar bērniem vai kāda kundzīte gados, kad aiz muguras parādās kluss, bet ātrs braucamrīks. Liekas ka viņi pašķīdīs katrs uz savu pusi kā boulinga ķegļi. Protams, stāvdrāzis aizbrauc nepiebremzējot un liek visiem noprast, ka ir galvenais uz ietves.
Kur šeit ir loģika? Cilvēks iet ar aptuveni 5 km/h, bērns vēl lēnāk. Velosipēdistam ir noteikti ierobežojumi, vidējais ātrums tam ir 15–25 km/h un ķivere bērniem līdz 16 gadiem ir obligāta. Parasti pa ietvi brauc bērni, bet pārējie pa ielas braucamo daļu. Mopēds ar savu ātrumu 45 km/h taču nebrauc pa ietvi. Bet stāvdrāži, kas spēj sasniegt ātrumu līdz 25 km/h un daži jaudīgāki modeļi – līdz pat 30–50 km/h, praktiski brīvi pārvietojas starp gājējiem.
Jā, no 2026. gada noteikumi ir kļuvuši stingrāki – obligāta reģistrācija, vecuma ierobežojumi, prasība pēc apliecības, skaidri noteikts, ka uz ietves jābrauc gājēju ātrumā. Taču jautājums paliek – cik tas tiek ievērots praksē? Un vai kāds to vispār kontrolē? Ziņkārības pēc es gribētu gan zināt, vai kāds stāvdrāzis par savu nekaunību ir saņēmis kādu sveicienu no policijas.
Negribas teikt, ka visi elektroskrejriteņu vadītāji nemāk uzvesties. Lielākā daļa brauc apzinīgi. Taču pietiek ar dažiem “karalīšiem uz platformas”, lai radītu apdraudējumu un sabojātu priekšstatu par visiem.
Šis nav stāsts par tehnoloģijām. Tas ir stāsts par attieksmi. Par cieņu pret citiem. Par spēju ievērot noteikumus nevis tāpēc, ka kāds skatās, bet tāpēc, ka saprotam – pilsēta ir kopīga vide.
Ja gribas vēju matos un ātrumu – tam ir piemērotas vietas. Bet ietve nav sacīkšu trase. Un nevienam gājējam nevajadzētu baidīties no tā, ka kāds “stāv un drāžas”, līdz notiks nelaime.
