Tā daudziem šķiet, bet patiesībā tādas lietas kā mormiškas, sardziņi, ziemas vizuļi, auklas un citi sīkumi ir ziemas copes panākumu lielākā atslēga. Piemēram, atceros, ka vēl pirms gadiem 20 varēja mierīgi vilkt mazo ziemas raudiņu lomus lielā daudzskaitlī ar 0,2 milimetru auklu, bet pamēģini to izdarīt tagad. Protams, galīgi tukšā jau nepaliksim, bet, diemžēl vai par laimi, arī pār zivīm ir gājusi tā smalkā padarīšana un uz rupjiem rīkiem vairs nav aršana.
Šoreiz mazliet salīdzināšu ierindas makšķerniekus ar sporta makšķerniekiem, nevis mēģināšu pirmos nolikt līdz ar sniegu (zāli), bet gan izskaidrot vairākas patiesības, pie kurām var nonākt tikai un vienīgi intensīvi piekopjot savu iemīļoto atpūtas veidu, bet, ja to vēl apvieno ar sportu un sacensībām, tad praktiski tukšā no aizsalušas ūdenskrātuves mājās atgriezties ir ļoti grūti.
Mormišku izvēle
Par ļoti labām un kvalitatīvām Eiropā tiek uzskatītas krievu meistaru darinātās mormiškas. Šeit vismaz pēdējo 10–15 gadu laikā ir bijuši un ir izcili meistari. Uz aci, salīdzinot ar pašmāju darinājumiem, it kā īpaša starpība nav jūtama, bet pietiek paņemt šo mazo māneklīti un aplūkot caur palielināmo stiklu, kā atklājas ļoti būtiska starpība. Perfektas līnijas, teicami apstrādātas kantes, ļoti pareizas formas, augstas kvalitātes smalki āķīši. Lai mormiška pareizi spēlētu, arī pareizi aprēķināta un atzīmēta piesiešanas vieta.
Joprojām gaisā virmo pozitīvi strīdi par krāsu izvēli. Lūk, ar šo tad arī sāksim vērot atšķirības starp sporta makšķerniekiem un amatieriem. Uzreiz teikšu, ka sporta makšķerniekiem vismaz 95% no visa mānekļu arsenāla ir standarta klasiskās krāsas, kas nav vis krāsotas, bet gan niķelētas. Tātad kapars, zelts, sudrabs un tumšais tonis, kas ir kaut kas starp melnu un pelēku. Krāsotās mormiškas visbiežāk tiek izmantotas tikai ļoti retos gadījumos, kad ir pilnīga necope un jāsāk nodarboties ar eksperimentēšanu. Savukārt ierindas makšķernieki ļoti daudz izmanto krāsotās mormiškas. Starp citu, arī es, kad vēl nestartēju sacensībās, gāju ikdienas copē un uzsvaru liku uz dažādiem krāsojumiem. Neteiktu, ka ķērās slikti, taču man pietika ar pirmo Latvijas čempionātu, lai saprastu, ka priekšroka tomēr dodama dabiskajām krāsām.
Nedaudz par āķiem. Pateikšu pavisam vienkārši. Garāks un tievāks kātiņš būs pareizā izvēle. Jā, varu piekrist, ka āķis vieglāk zivs mutē salieksies, bet kvalitatīvu preci var arī atliekt atpakaļ, turklāt nebūt nedeformējot mormiškas spēli. Liela priekšrocība smalkam āķītim ir arī tad, ja zivs cope ir kaprīza un nav vajadzības pēc liela, resna motiļa, bet gan tieši otrādi – nepieciešams uz āķa uzspraust kaut ko ļoti nelielu un smalku. Tas viss, protams, domāts smalkai zivij līdz aptuveni 300 gramu, un tādas pārsvarā ir mūsu lomos ziemas laikā. Pavisam cita lieta ir tad, ja sākam lūkoties brekšu, lielo asaru vai raudu virzienā. Sevišķi tas skar pavasara pusi, bet par to jau tuvāk tajā brīdī, kad tas pienāks.
Sardziņu dažādību vērtējot
Latvijas tirgū, neapšaubāmi, pirmo vietu ieņem lavsāna darinājumi. Īsāki, resnāki, garāki un plānāki – tādi tie ir nopērkami copes lietu veikalos. Taču liela daļa sportistu sardziņus gatavo paši. Materiāls, neteiksim, ka ļoti dažāds, taču atšķirīgs. Minēšu dažus piemērus. Dokumentu mapītes materiāls – dažāda biezuma un stingruma, pārsvarā caurspīdīgs, bet, kad tiek piegriezts pēc pareizās šnites un desmitkārt pārbaudīts attiecībā pret to vienīgo mormišku, kam tas būs paredzēts, tiek praktiski vienmēr nokrāsots pēc katra personīgās gaumes. Tas gan netiek darīts skaistuma pēc, bet rēķinoties pēc laikapstākļiem.
Gan jau esat ievērojuši, ka arī vasarā saulainā vai mākoņainā dienā pludiņa krāsai ir liela nozīme. Visbiežāk sardziņus iekrāso melnus, jo kā ledus, tā sevišķi sniegs tomēr ir baltā nokrāsā. Protams, šādu sardziņu pagatavošana paņem daudz laika un, kā jau teicu, tiek „piedzīts” vienai vienīgai mormiškas lieluma un svara kategorijai. Taču tas darbs atmaksājas ar uzviju. Lielākās problēmas rodas ar auklas caurlaidības riņķiem vai caurdurtiem caurumiņiem, jo sportisti, kā zināms, izmanto super tievas auklas. Es teiktu pat tā, ka odam šis tas ir resnāks. Līdz ar to mazākā auklas aizķeršanās var beigties ar pārrāvumu.
Auklu diagnostika
Sporta makšķerniekiem praktiski resnākā aukla ir 0,08 milimetri. Būtībā tā jau skaitās kā tauva un tiek izmantota tikai tajos gadījumos, kad zivs tiešām ir ļoti aktīva un atliek vien strādāt sacensības uz ātrumu. Visbiežāk izmantojamās mačos ir 0,04–0,06 milimetru. Daudzi teiks, bet ko ar viņu var izvilkt, ja pat auklas raksturojumā skaidri un gaiši rakstīts, ka vairāk par kilogramu izvilkt nav iespējams. Es pat teiktu, ka nav iespējams izvilkt pat puskilogramīgu zvīņnesi, jo papīrs jau pacieš ļoti daudz.
Patiesība ir pavisam citāda. Ir standarta auklas, ko pērkam veikalos pa pāris latiem 25–30 metrus, un ir pavisam citas kvalitātes auklas, kam 25 metri maksā jau ap 6–10 latiem. Tas, protams, nenozīmē, ka nopirksim šādu auklu un nu tik vilksim. Pārsvarā visu nosaka makšķernieka meistarība un pareizi sagatavota makšķerīte. Sportists, kam aiz muguras ir vismaz trīs, četras sacensību sezonas, iemanās ar 0,06 milimetru aukliņu izvilkt breksi līdz kilogramam. Tas pilnībā bez pārspīlējuma.
Taktiskās gudrības
Daudziem ziemas copmaņiem ir pilnīgi skaidrs, ka ziemas mēnešos zivs ir ļoti kūtra un tātad tā ir jāmeklē. Var aiziet līdz pilnīgam absurdam, ka ezerā ar pilnīgi vienādu dziļumu sēž blakus divi profesionāli copmaņi un uz viena izvilktām divām zivīm otrs atbild ar piecām līdz sešām. Kā parasti rīkojas ikdienišķs makšķernieks. Atnāk uz ūdenskrātuvi, izvēlas vietu, izborē vienu āliņģi un sāk copēt. Ja nekas nenotiek, mēģina kādā citā vietā, bet atkal ar vienu ledus caurumu. Sacensībās nereti atļautajās trīs stundās sporta makšķernieks izurbj ap 60 āliņģu. Turklāt katrā notiek arī zivs iebarošana. Reālākais variants ir metodiska shēma, pēc kuras, lai noteiktu zivs atrašanās vietu, sākumā izurbj aptuveni 10 āliņģu. Katrs no tiem pēc kārtas tiek nedaudz iebarots. Te varētu uzsvērt, ka nedaudz, jo iebarojamās barības ziemā daudz nav vajadzīgs, jo zivs nav tik aktīva uz barošanos, kā tas ir vasarā. Kad šie āliņģi iebaroti, sākam ar pirmo. Pie katra pietiek apstāties uz aptuveni trim minūtēm un jau būs skaidrs, kas apakšā notiek. Šādā veidā var shematiski pāriet lielu rajonu un, ja vien zivij būs luste ar jums draudzēties, tad bez loma nepaliksiet.
Tāds neliels salīdzinājums šoreiz, un varbūt kādam tas arī noderēs. Katrā gadījumā tas nav aicinājums mesties uz veikalu un iepirkt super tievas auklas, jo bez prakses var sanākt pamatīgs aplauziens, bet pamazām pāriet uz plānāku diedziņu tomēr derētu, jo redzu, ka veikalos top auklas resnums copei ar mormiškām ir 0,10–0,12 milimetru. Tas tomēr būtu tā kā pa šerpu.
Lai jums ne asakas!
