Pašlaik un vēl līdz novembra beigām Valkas kultūras namā apskatāma bijušās valcēnietes Elgas Grīnvaldes gleznu izstāde “Dāvana”. Tā veidota kā veltījums Valkas ģimnāzijas 90 gadu jubilejai.Arī pirmā mākslinieces personālizstāde 1996. gadā bija Valkas kultūras namā, kurā lielākoties bija skatāmas klusās dabas, ziedi, ainavas un daži portreti. Kopš tā laika bijušas daudzas izstādes dažādās valstīs, un nu var sacīt, ka redzam pavisam citu Elgu – nobriedušu profesionāli. Pirms 10 gadiem viņa ieguva maģistres grādu glezniecībā. Diplomdarbu māksliniece veidoja Uno Daņiļevska meistardarbnīcā. Pirms tam viņa ieguva arī bakalaures grādu kā stikla māksliniece. “Viens ir beigt akadēmiju, bet pavisam kaut kas cits ir strādāt, atrast sevi, savu rokrakstu, meistarību un apjaust, ko vēlies. Ir nozīmīgi būt pārliecinātam par savu darbu, ko dari. Protams, šaubas ir vienmēr, taču jāstrādā, un viss izdosies,” savu kredo izklāsta E. Grīnvalde.Ir savs pielūdzēju pulksAkadēmiju Elga beidza ar darbu “Ceļš uz mājām”. Ja lielākoties studenti diplomdarbā veido figurālās kompozīcijas, tad Elga izvēlējās bezpriekšmetisko glezniecību. “Manos darbos vienubrīd dominēja ekspresionistiskais minimālisms. Šāda gleznošana prasa milzu emocionālo enerģiju, jo bilde jāuztaisa vienā elpas vilcienā. Mēs dzīvojam, iegūstam jaunu informāciju, mainām domāšanu, mainās arī gleznošanas pasniegšanas veids. Rodas jauni iespaidi un citādāki darbi,” stāsta māksliniece.Pēc akadēmijas beigšanas Elga Rīgā personālizstādes rīkoja katru gadu. Par nozīmīgākajām savā darba mūžā viņa uzskata Starptautisko Baltijas valstu jauno mākslinieku izstādi “ArtLink@Sotheby’s” Vācijā 1999. gadā, kur Latviju pārstāvēja četri autori. 2002. gadā Pori, Somijā, notika trīs mākslinieku izstāde “Portrait”, bet 2003. gadā Elga bija kuratore izstādē “Rasols” Madonas muzeja izstāžu zālē.Sacīju Elgai, ka viņas gleznošanas stils pieder pie tiem, par kuru mēdz sacīt: “Es arī tā varu!” Viņa atbild, ka nokopēt kaut ko līdzīgu var ikviens, taču nav vērts gleznot bildi bez ieguldītā emocionālā sasprindzinājuma. To taču zina visi psihologi un psihoterapeiti, ka gleznotājs strādā ar domu spēku. Emocionāli atvērts cilvēks to jūt. Var jau gleznai uzmest aci un paziņot, ka tajā nekā nav, bet tā ir primitīva pieeja.Skatītāji gan redz bezpriekšmetiskas gleznas, kas aizpildītas ar krāsu mutuļiem, nojausmām par kādu tālu acij nesasniedzamu pasauli, taču māksliniecei tās ir mājas, lauki, debesis un izjūtas. Viss ir ieraudzīts tepat līdzās. Saules zaķi uz māju sienām, neparastas ēnas un tā joprojām. Viss patiesi ir īsts un neviltots. Šajā manierē strādājot, falšums ātri atklājas, un māksliniece to skaidri zina.Jautāta, vai māksliniece ir iekarojusi savu vietu Latvijas mākslas pasaulē, viņa pasmaida un teic, ka tas ir filosofisks jautājums. “Kā par brīnumu, man ir savs pielūdzēju pulks. Neeju tradicionālo latviešu glezniecības ceļu. Aizvien pieturos pie bezpersonāžu glezniecības. Aizpērn visu gadu ceļoju pa Spāniju un Itāliju un tagad šī ceļojuma iespaidi parādās manos darbos. To es formulēju kā sakrālu pieskārienu. Mani fascinē sakrālā māksla,” stāsta E. Grīnvalde. Tas izpaužas viņas gleznotajās sejās, kas tapušas pērn.Maz patērējam savus māksliniekusJautāta, vai māksliniece var izdzīvot tikai ar gleznošanu, viņa to noliedz, jo Latvijas tirgus ir pārsātināts ar mākslu, turklāt ir daudz labu mākslinieku. Diemžēl ir izaugušas jau paaudzes, kas nepērk bildes un nesaprot, cik tas ir vērtīgi, ka mājās ir īsta glezna, kas nes emocionālu slodzi. “Mākslinieka izdzīvošana pašlaik ir diezgan skarba. Maksātspējīgie būvē skaistas mājas, pērk plašus dzīvokļus, uzstāda lielformāta televizorus, brauc ceļojumos, bet dzīvokļos pietrūkst gleznu. Paraugoties uz gleznu, tā katru reizi uzspīd citādāk. Diemžēl mums nav saglabājusies tradīcija, ka patērējam savu radošo darbu augļus. Neapšaubāmi, ka teātri un mūziku patērējam vairāk,” situāciju analizē E. Grīnvalde. Tā nu iegājies, ka daudzi sevi labprātāk izrāda koncertos, teātros, nevis izstādēs. Tas slānis, kas patērē mākslu, ir gaužām plāns. Māksliniece domā, ka tāda ir mūsdienu situācija ar augsti attīstītām tehnoliģijām un lielveikalu kultu.Elga uzskata, ka skolā obligāti jābūt mācību priekšmetam kultūras un mākslas vēsture, kas audzina izglītotus cilvēkus ne tikai tehnoloģijās, bet arī estētikā. Latvijā tēlotājmāksla ir tik augstā līmenī, ka varētu kļūt par vēl nozīmīgāku eksportpreci. Pašlaik tas lielākoties notiek individuālo kontaktu līmenī. Tēlotājmāksla, salīdzinot ar mūziku, ir vairāk individuāla. Tā lielākoties ir vienas personas ambīciju paušanai, toties tas paredzēts ilgstošai lietošanai, nevis vienas reizes baudīšanai, kā tas ir koncertā klātienē.Gleznojot aiziet citā realitātēDaudzus skatītājus interesē gleznas cenas veidošanās mehānisms. Elga stāsta, ka tā veidojas no vairākām sastāvdaļām. Vispirms no materiāliem un instrumentiem, kas ir diezgan dārgi. Otrs aspekts ir autora profesionālais līmenis, kur liela nozīme ir izglītībai. Trešā sastāvdaļa ir viņa meistarība. Ir teiciens, ka cenu nosaka pircējs. Protams, ikviens mākslinieks vēlas pārdot dārgāk, savukārt pircējs iekāroto vēlas dabūt pēc iespējas lētāk.“Vienkāršākais veids, kā kļūt populāram, ir publicitātes izmantošana. Un vēl visu laiku jābūt mākslas vidē, jāpiedalās dažādās aktivitātēs. Visideālākais variants ir atrast mecenātu un strādāt bez bažām par iztikšanu,” smaida gleznotāja. Viņa piebilst, ka ir arī tādi gana populāri mākslinieki, kuru darbi ir pieprasīti, taču viņi nereti nodarbojas ar atražošanu. E. Grīnvalde nevarot žēloties, ka viņas darbus nemaz nepirktu, taču nav arī iemesla priecāties, ka pērk ļoti labi. Viņas dzīvokļa vienā istabā, kur māksliniece arī strādā, ir sakrājies vairāk par simts gleznām.Jautāta, kur viņai rodas impulsi uzsākt jauna darba radīšanu, Elga atbild, ka, veidojot jaunu personālizstādi, viņa rūpīgi iepazīstas ar telpu, kurā šī ekspozīcija paredzēta. Tiek izmērītas sienas, aprēķināti bilžu lielumi un izveidota skice, kam kur jābūt. Īsts profesionālis visu pakļauj arī šīm tehniskajām, nevis emociju lietām. Vispirms uz rāmja tiek uzvilkts audums, nogruntēts un tad seko saldais ēdiens – gleznošana. “Ja nu tas ir lemts, tad bilde veidojas pati. Ir jāapjauš brīdis, kad jāsaka “stop” un vairs neko nedrīkst mainīt. Gleznojot es aizeju citā realitātē un atrodos it kā hipnozē,” savu pieeju procesam izklāsta Elga.Nekas neaizstās dzimto vietuJautāta par ģimenes dzīvi, viņa atbild, ka tā ir tikai viņas privātā lieta, taču piebilst, ka izauguši divi lieliski bērni. Tiesa, viņi neiet mātes pēdās. Meita Silva ir virsniece un pērn beidza Aizsardzības akadēmiju, saņemot Goda zobenu. Pirmo reizi Latvijas vēsturē tāds ir pasniegts sievietei. Viņa dien Latvijas armijā un ir gaisa spēku inženiere, novēro gaisa telpu virs valsts. Savukārt dēls Kalvis ir bioloģijas zinātnieks. Viņš studē tropu jūras ekoloģiju maģistrantūrā Vācijā, kur izturēja milzumlielu konkursu un pašlaik atrodas Taizemē. Kalvis uzskatāms par pasaules zaļo cilvēku. Elga atzīst, ka ir kļuvusi par sievasmāti.Jautāta par izjūtām Valkā dienu pirms skolas 90 gadu jubilejas, atbild, ka tās ir īpašas. “Man diezgan bieži jāraksta CV, tāpēc nekur nevaru izbēgt no Valkas pieminēšanas, kur esmu dzimusi. Tas ir kā atskaites punkts manā autobiogrāfijā. Man patīk atgriezties, lai izjustu tādu mīļu sentimentu, ko vārdos grūti noformulēt. Man šķiet, ka daudzi no mums pārāk maz lepojas ar savu dzimto vietu. Puse valsts iedzīvotāju skaitās rīdzinieki. Es allaž saku, ka esmu dzimusi Valkā, un tad jau maisam gals vaļā – katram ir kaut kas sakāms par viņa dzimto vietu. Mazums kur dzīvojam vai dzīvosim pēc kāda laika, taču nekas nespēs izmainīt faktu par dzimšanas vietu. Paldies visiem, kas smaida!” teic Elga.
