Cik daudz vārdu klusums tver,/ Ko lūpas nespēj pat mūžā teikt – tā kādā no savām vārsmām raksta jaunā dzejniece no Valkas Aija Ābena. Līdz tādam atklājumam autore nonākusi, pievēršoties dzejas mākslai. Dzeja top domās, klusumā un, cenšoties atrast savai iedomai, idejai vai spilgtam mirklim tēlainu izteiksmes veidu, atklājas klusuma vārdu bagātība. Kad tie tiek uzlikti uz papīra, tad tā vairs nav vienkārša rindiņu rakstīšana, bet to var raksturot ar pašas dzejnieces vārdiem no dzejoļa “Jasmīns”: “Mana dvēsele vējam līdzi dzied.” Tāda ir dzejas rakstīšana.Šādas asociācijas manī radās, lasot A. Ābenas dzejoļus vairāku dzejnieku kopējā krājuma “Mana grāmata” 4. sējumā, kas Aijai ir debija literatūrā.Paklausa meitas padomamA. Ābena ir dzimusi Madonas rajona Murmastienas ciemā. Ir mācījusies Murmastienas, Cēsu sanatorijas Meža skolā, bet pēc tam Smiltenes tehnikumā ieguvusi veterinārfeldšeres izglītību. Pēdējos 25 gadus dzīvo Valkā. Valkas pusē viņa atrada dzīvesdraugu Juri, ir izaudzinājusi divus bērnus – Annu un Jāni. Pašlaik Aija strādā par komendanti pilsētas ģimnāzijas internātā.Literatūra dzejnieci ir interesējusi kopš skolas gadiem. “Sākumā dažādus tekstiņus prozā rakstīju pati sev. Ar šiem rakstiņiem piepildīju dažas klades. Vēlāk pievērsos dzejai. Dzejoļi man ir ierakstīti vairākos bloknotos. Par publicēšanos nedomāju. Reiz meitai Annai parādīju blociņus un teicu, varbūt tad, kad manis vairs nebūs, tu šīs rindas iznesīsi cilvēkos, lai cilvēki zinātu, ko esmu viņiem vēlējusies pateikt. Taču Anna iebilda un norādīja, ka es pati to varot izdarīt, jo tagad ir tādi laiki, kad tas iespējams. Vispār man bērni ir daudz palīdzējuši. Es ar viņiem kopā jūtos ļoti laimīga. Jānis Rīgas Tehniskajā universitātē beigs studijas datorzinībās un būs ieguvis bakalaura grādu, bet Anna studē filoloģiju. Viņai patīk apgūt valodas. Paklausīju meitai un daļu dzejoļu ievietoju internetā “draugiem.lv” un pēc laika saņēmu izdevējfirmas SIA “Visual studio” piedāvājumu piedalīties viņu projektā. Firma izdeva jau 4. sējumu vairāku autoru dzejas krājumam un es iesniedzu savus darbus. Tā man ir pirmā grāmata, kurā esmu publicējusies,” saka Aija.Īsts dzejolis ir ar atskaņāmDzejniece atzīstas, ka neraksta regulāri diendienā. “Tikai tad ņemu pildspalvu, kad iekšēji jūtu – šīs domas man noteikti jāuzraksta. Vislabāk man dzejas rakstīšana padodas rītos. Tad šķiet, vārdi paši plūst, tie tikai jāsaliek rindās. Grūtāk ir izdomāt atskaņas, bet man bez tām nepatīk sacerēt dzejoli. Pēc manām domām, īsts dzejolis ir tikai ar atskaņām. Pirmajā grāmatā man diezgan daudz ir smeldzīga rakstura dzejoļu. Bieži ir tā, ka tieši skumjos brīžos rodas vēlme savas izjūtas ietērpt dzejā. Dažreiz es savu topošo dzejoli pilnīgi izraudu, tik ļoti manī kaut kas ir sasāpējis. Vispār vienmēr, kad man ir bijis grūti, esmu draudzējusies ar papīru, kam pirmajam uzticu savas sāpes un problēmas. Varbūt tas tādēļ, ka uzreiz savas bēdas nespēju uzkraut otram cilvēkam,” ar savu daiļrades laboratoriju iepazīstina dzejniece.Galvenā tēma – cilvēksJautāta par izvēlētajām tēmām dzejoļos, Aija atbild, ka viņai galvenā tēma ir cilvēks. “Liela daļa dzejoļu saistās ar kādu satiktu cilvēku. Runājos ar viņu un pēkšņi man kaut kas iekrīt acīs vai nu no kāda žesta, sejas izteiksmes vai izteikta vārda, un vēlāk top dzejolis. Iedvesmojos arī no dabas, tā man ir tuva. Esmu ļoti iemīļojusi savu puķu dārziņu, to gan vēl veidoju, bet tajā man katrs zieds ir mīļš. Patīk arī dzīvnieki. Man saskarsmē ar tiem vienmēr šķiet, ka dzīvnieki man uzticas. Esmu sagatavojusi un iecerējusi dzejoļus arī otrajai grāmatai un tajā vairāki būs veltīti dabai un dzīvnieku pasaulei,” stāsta Aija.Autore piebilst, ka ar dzeju nevienam necenšas uzspiest savu viedokli par apkārtējo pasauli, jo saprot, ka cilvēki ir dažādi un katram ir savs skatījums uz dzīvi. “Esmu uzzinājusi, ka daži lasītāji manā dzejā ir atraduši vārsmas, ko uzskata par savām, tikai viņiem rakstītām, jo piedzīvojuši gluži līdzīgas izjūtas. Mani tas gandarī, jo tas nozīmē, ka mana dzeja kādam bijusi vajadzīga,” apliecina A. Ābena. Bagāta ar četrām ģimenēmAijas mīļākais dzejnieks ir Imants Ziedonis. Viņa dzejas motīvi jaunajai autore bijuši un palikuši tuvi visos laikos.Savā dzīvē A. Ābena par lielāko bagātību uzskata to, ka var lepoties ar četrām ģimenēm. “Tajās pagājusi mana dzīve un visas četras man ir mīļas. Pirmajā es esmu ar saviem vecākiem, par otru ģimeni uzskatu Cēsu Meža skolu, kurā bija ļoti iejūtīgi pedagogi un skolasbiedri, trešā ir manis pašas ģimene ar bērniem, bet ceturto esmu atradusi ģimnāzijas internātā. Te es katru skolēnu uztveru tikpat kā savu bērnu. Tā, pēc manām domām, arī ir mūža lielākā vērtība, kad tu atrodies starp tuviem un saprotošiem cilvēkiem un saviem vistuvākajiem vari vairāk dot nekā ņemt. Es te nedomāju tik daudz materiālās kā garīgās vērtības,” stāsta Aija.Dzejniece uzskata, ka tieši garīgums ir tas dārgums, ko ikvienam jācenšas sevī saglabāt, lai mēs sabiedrībā cits pret citu nenotrulinātos. “Daļa cilvēku šajos laikos ir atsvešinājušies no mākslas pasaules, ir sarucis dzejas lasītāju skaits, jo nospiež dzīves smagums un nabadzība. Visvairāk man ir žēl veco cilvēku, jo viņi par mūža darbu ir pelnījuši labākas dienas,” saka A. Ābena.Šādā laikā ir svarīgi atrast veidu, kā uzturēt sevī garīgo spēku un interesi par dzīvi. Aija to ir atradusi dzejā.
Aija ĀbenaPaslēpesPaslēpes ar laiku es spēlēju.Ik sekundi, minūti, stundu.Sajutu, atradu – zaudējuGan dienu, gan nakti mundru.Domāju par laiku nozagto,Cilvēkiem, kas dzīvo bailēs.Par sirdsapziņā nepiepildīto,Kā sērkociņš, kas pirkstos gailēs.Arī jūs paslēpes ar laiku spēlējatUn nepamanāt, kas spēlējas ar jums,Un caur visiem gadiem, ko jūs ejat,Ir pabeigts laba darba lolojums.CerībaCaur skropstām spiežas asara sāļa,Tā tekot man sakarsē sārto vaigu.Domām šajā mirklī tik liela ir vaļa,Dzimst kaut kas jauns ar iedvesmu svaigu.Tas nekas, ka šīs asaras rit,Viena pēc otras kā straume aizplūst.Nedrīkst uztvert, ka dzīvē tik sit,Tikai sāpēs pēdējā cerība aizlūst.Celies, asaras noslauki aši,Rīts tik jauks man pretī aust!Redzi, cik bērni šodien braši,Tikai vajag smaidīt un labu paust! Es iemīlu ikreiz…Es iemīlu visus ikreiz,kuri ir ap mani.Pat zaļo zāles stiebru un vēso rasas lāsi.Zirneklīti, kas tīklu auž,Un tavus trusīšus, kas būrī snauž.Es iemīlu visus ikreiz,lielus vai mazus,Pat vareno bērzu, kas tavam logam pretī aug,Pat tevi, kad satieku ikreiz.Par visu šo es neprasu daudz,Tik vienu – savā mīlestībā audz!
