Pagājušajā nedēļā „Ziemeļlatvijā” bija publikācija par vardarbību Valkas rajona skolās. Lai materiāls taptu, veicu aptauju dažādās skolās. Tās rezultāti mani nošausmināja – gandrīz katrs skolēns cietis no emocionālas vardarbības, vairāki – arī no fiziskas. No iegūtās informācijas var secināt, to atzina arī paši bērni, ka viss sākas ar dažādu vizuālo tēlu. Protams, ne visi vecāki savām atvasēm var nopirkt jaunākās Nike botes vai katru gadu jaunu apģērbu 1. septembrim. Patiesībā tas jau nemaz nav vajadzīgs. Negribu meklēt arī to, kurš vainojams pie tā, ka skolēni apsmej cits citu dēļ apģērba, jo, manuprāt, tieši dažādība mūs padara interesantus un neatkārtojamus citu acīs. Drīzāk gribu, lai skolēnu vecāki darba dienas steigā uz mirkli apstājas un ieklausās savos bērnos, jo vairāk ar viņiem runā, jo vairāk viņi atklājas un vēlas runāt. Tas taču arī ir vissvarīgākais – veiksmīga komunikācija. Mani iepriecināja tas, ka skolēni labprāt apmeklē psihologu, kurš sniedz profesionālu padomu un kopīgiem spēkiem ar bērnu mēģina rast risinājumu sasāpējušai problēmai. Aprunājoties ar psiholoģi Ingu Ruku, uzzināju, ka biežāk psihologu apmeklē meitenes, tad puiši, bet retāk – skolēni kopā ar vecākiem. Viss taču sākas ģimenē. Tāpēc esmu pārliecināta, ka, apmeklējot psihologu kopā ar vecākiem, uzlabotos gan savstarpējās attiecības ģimenē, gan skolā. Un no šādas vizītes nav jākaunas, jākaunas būtu no tā, kā pieaudzis cilvēks nespēj izskaidrot bērnam, ka laime nav dārgajās un jaunajās lupatās. Smaids, prieks, labs vārds – tas gan!
