Vispirms sanāca iepazīties ar Brantu pagasta pastnieces Ramonas Egles ikdienas darbu, tikai pēc tam ar viņu pašu. Tieši viņa labprāt izpalīdzēja, parādot kādas lauku mājas adresi. „Brauc aiz manis!” viņa nosauca. Tas nemaz nebija tik viegli, kā skanēja šie vārdi. Knapi varēja tikt līdzi pasta mašīnai, kura traucās pa lauku ceļiem gluži kā pa tikko gludi noklātu asfaltu, piestādama pie vienas, otras, trešās pastkastītes.Jau tad bija manāms, ka sieviete savu darbu veic ar patiesu prieku un lepnumu, nekaunoties no tā, ko dara. Un kāpēc gan kaunēties, ja Ramona Egle atzīst, ka ir savā īstajā vietā. Nav citu darbu, ko viņa vēlētos darīt, kaut arī savulaik pabijusi pasta nodaļas priekšnieces amatā.Pasts – visa dzīveRamonai Eglei pasts spilgti atmiņā palicis jau no bērnības. Dodoties uz skolu, ik dienu bija jādodas garām Brantu pasta nodaļai, kurā pēc skolas mēdza ieiet. „Atceros, kā gāju pie pasta priekšnieka un palīdzēju viņam locīt avīzes. Man vienmēr patika sakārtot tās uz galda kaudzītē. Vienudien nodaļas priekšnieks teica, ka man jānāk viņa vietā. Tagad varu teikt, ka šie vārdi nebija tukši, jo bez darba pastā vairs nevaru iedomāties savu dzīvi,” saka optimistiski noskaņotā sieviete.Savulaik Ramona strādājusi arī kādā Cēsu rajona ēdnīcā par pavāri. „Sāku no četriem rītā līdz pat pusnaktij, un tā no pavasara līdz vēlam rudenim. Patiesībā tas bija drausmīgi, tāpēc šis posms no manas dzīves ir izslēgts,” tā par pavāres darbu saka R. Egle.Pēc tam bijusi kaimiņu rajona pasta nodaļas priekšniece, vēlāk Brantu pasta nodaļas. Būtu jābrīnās, ja kāds tik ļoti steigtos pamest priekšnieka krēslu, lai būtu padotais, tomēr brantēniete to vēlējās. „Man nekad nav paticis sēdēt bezdarbībā, un pastnieces darbā nudien tās nav. Ja man tagad piedāvātu strādāt nodaļā, es noteikti atteiktos. Tas nekas, ka ārā ir putenis, dubļi, pali vai vētra. Man vienkārši patīk savs darbs, no rītiem ceļos ar prieku un dodos pie cilvēkiem,” atzīst R. Egle.Pacietības mērsKlausoties stāstījumā par Ramonas aicinājumu, kas viennozīmīgi ir pasts, saprotu, ka bez asarām, dusmām, aizvainojuma un krietnas devas stresa šis darbs vienkārši nav iespējams. Cilvēki ir tik dažādi.„Vienreiz aizvedu kādai tantiņai pastu, bet viņa mani sagaidīja ar atkritumu maisiņu rokās. Saka, lai pa ceļam to aizvedot uz Smilteni un izmetot. Protams, es atteicos, bet gribējās raudāt, ja tik zemu novērtē manu darbu,” piedzīvoto atklāj pastniece.Šķiet, šis notikums brantēnietes atmiņā paliks vēl ilgi, tāpat kā patīkamie pārsteigumi pastkastītēs un izpalīdzīgie pagasta iedzīvotāji.Aizkustina pastnieciR. Egle sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka, strādājot Brantu pagastā, paveicies. Ir pagasti, kuros uz darbu jādodas ar asarām acīs.„Cepuri nost! Kopš pagasta priekšniece ir Mārīte Treijere, pagastā ceļi paliek aizvien labāki, un, ja daži vēl nav, tad būs. Agrāk daudz kur nevarēju tikt, jo ceļi bija neizbraucami, tagad nekādu problēmu,” atklāj pastniece.Viņa pagasta priekšsēdētāju sauc par eņģeli, jo Ramonai, dienā nobraucot pat simts kilometrus, svarīgākais ir labs ceļš.Tikpat ļoti pastnieci aizkustina pagastā dzīvojošais Andrejs Kļaviņš un Ilmārs Zviedrs. „Atceros, ka lielā sniegputeņa laikā pārrados mājās un zvanīja Andrejs. Apvaicājās, kā darbā un prasīja, kad tīrīt ceļu. Tas tiešām aizkustināja, jo nebiju domājusi, ka par mani uztraucas. Uz šiem cilvēkiem var paļauties, jo pusceļā ieputinātu neatstās. Labestīgi cilvēki patiešām vēl ir,” sajūsmināti stāsta pastniece.Vēl jaukus pārsteigumus Ramonai uz svētkiem sagādā arī citi brantēnieši. Kad tuvojas svētki, Ramonai ne vienu vien reizi pastkastītē ielikts pārsteigums. „Kad lieku citiem pastkastītēs presi vai vēstules, pretī jubilejā esmu saņēmusi šokolādes tāfelīti vai ko citu. Tad gan apmulstu, jo es taču daru tikai savu darbu. Laikam mani lutina,” smaidot saka Ramona.Brīvais laiks?Pastniece atzīst, ka nav bijusi tāda diena, kad nebūtu domājusi par darba lietām. Šad tad pat svētdienās piezvana cilvēki, lai atgādinātu, ka jāiebrauc pie viņiem. „Dažiem esmu vienīgais informācijas avots,” viņa piebilst.Uz jautājumu, ko labprātāk pastniece dara brīvajā laikā, viņa atbild – atpūšos, atpūšos, atpūšos… Protams, ir vēl arī lauku un dārza darbi. Tie atspoguļojas sakoptā lauku sētā, ar košām puķu dobēm un skaistu dīķi, pie kura, sēžot šūpuļkrēslā, var atpūsties un aizmirsties no ikdienas rūpēm.
Par pastnieci Ramonu Egli
Brantu pagasta iedzīvotāja Ligita Kukurāne: – Mūsu pastniece Ramona ir ļoti izpalīdzīga un atsaucīga. Viņa daudzkārt laukos cilvēkiem sagādā ikdienā nepieciešamās preces, jo ne visiem ir iespēja tikt līdz pilsētai. Cits pasūta atvest maizi, cits vēl kaut ko, un Ramona viņiem neatsaka. Uz viņu vienmēr var paļauties.Ramonai piemīt sirsnība, bet galvenais, nav jāuztraucas, jo pasts vienmēr ir laicīgi. Pirms viņas visādi mēdza atgadīties. Vienkārši kolosāls cilvēks.Brantu pagasta iedzīvotāja Anna Lavrinoviča: – Nepazīstu personīgi šo pastnieci, par viņas padarīto darbu gan varu teikt tikai labus vārdus. Avīzes un žurnāli vienmēr ir laikā nogādāti. Viņa ir laipna, sastopoties sveicina. Atceros, ka vienreiz, kad preses izdevumu bija tik daudz, ka nesagāja pastkastītē, viņa tos nemēģināja tur arī ielikt, bet laipni iedeva rokās.
