Kā jau katru makšķernieku arī mani un manus paziņas vai draugus copmaņus pavasarī pārņem vimbu drudzis un mēs dodamies Ventas virzienā. Arī šogad pirms pāris nedēļām sazvanījāmies ar Māri Olti un izlēmām aizbraukt pārbaudīt mūsu iepriekšējos gados TV raidījumam „Ar makšķeri” iefilmēto raidījumu vietas, lai pārliecinātos, vai vimbām nav nepieciešama kāda „palīdzība” tikt uz sviestmaizes vai karsti čurkstošas pannas. Varēs izbraukt pa taisnoIzbraucam kā ierasts ap vieniem naktī, jo ceļš ir pietiekami tāls, jāpērk arī licences. Kamēr pa meža ceļiem aizbrauksim aptuveni 16 kilometrus līdz savai vietiņai, laiciņš paies. Uz Ventu braukt gribētājiem atgādināšu, ka vimbu licence vienai dienai maksā trīs latus, bet laša – piecus. Turklāt par katru jāatstāj arī divu latu ķīla. Tas tāpēc, lai, aizpildot licences otru pusi un nododot, Ventas „uzraugi” varētu tikt aptuvenā skaidrībā par zivju populāciju un makšķernieku veikumu. Savukārt ķīlas nauda tiek atdota pilnā apjomā. Tā nu braucam uz vietu un pusceļā pār kādu upīti esam spiesti griezties apkārt, jo tilts diemžēl ir nojaukts. Braucam atpakaļ un ieslēdzam navigāciju, lai pa citiem meža ceļiem tiktu pie galamērķa. Kā jau kuldīdznieki mūs brīdināja, ceļi tiešām ir vairāk vai mazāk izdangāti un brīžiem šķiet, ka ar kājām ietu ātrāk. Pie visa vainīgi meža vedēji, jo, ko lai dara, ja kokmateriāliem ir zelta cena un atliek vien linčot tos maksimālā daudzumā, lai tiktu pie peļņas. Kur agrāk pletās skaisti Kurzemes meži, aizvien vairāk parādās klaji pauguri ar vientuļiem stumbriem vāverēm un skumji sērojošiem celmu laukiem. Ar Māri spriežam, ka pēc gadiem desmit vairs nebūs jālīkumo pa meža ceļiem, bet gan džipā varēsim izbraukt pie savām copes vietām pa taisno…Pārsteiguma mirklis Tā kā ir svētdienas rīts, tad patiesībā esam mazliet pārsteigti par to, ka mūsu vieta ir pilnībā brīva no konkurentiem un varam mierīgi iekārtot nometni. Sākumā, protams, jāsamet makšķeres. Ātri un žigli to arī izdarām, un šo darbību vēl neesam beiguši, kad manas gruntsmakšķeres zvaniņš ap sešiem rītā jautri pārtrauc nemitīgo putnu dziedāšanu. Piecērtu un sajūtu itin patīkamu pretestību, taču skaidrs ir arī tas, ka tā nav vimba. Taimiņš? Taču tā arī gudrs netieku, jo aukla pēkšņi atslābst un visi korītī nostiepjam ko līdzīgu vientuļa vilka kaucienam. Zivs ir gabalā, bet gruntsmakšķeres sistēmai trūkst vienas plastmasas mormiškas. Uzmanīgi nopētu 0,18 milimetru pavadiņas auklu un saprotu, ka tā ir pārbružāta pret sīkiem un smalkiem zobiņiem. Vēdzele! It kā apstiprinot manas domas, arī Mārim gruntsmakšķere sāk lēkāt ne pa jokam, un kāds tur vairs zvaniņš. Oltītem veicas labāk, un vēl mitrajā krastmalā pēc mirkļa spārdās vēdzele ap 1,5 kilogramiem. Tas jau ir kaut kas, jo arī agrāk šeit vēdzeles ir ķertas, bet to izmērs, pirmkārt, ir bijis amnestējams un otrkārt, vismaz piecos pēdējos gados vēdzeles šeit netika manītas. Lielākais prieks par to ir Māra vidējam dēlam Nemo, kam šoreiz ir ticis tas prieciņš piedalīties braucienā. Cope norit azartiski, un iecerētās brokastis jāatliek uz nākamo dienu, jo darbojamies pa krastmalu skriešiem. Vimbu krājumi pildās, un pēc kādām pāris stundām zinu, ka būs itin laba fotosesija, jo vairāk par septiņām galvām līdzi ņemt nedrīkst un nav jau arī vajadzības. Ap pulksten 10 rītā cope pēkšņi pārtrūkst, un nekas neparasts te nav. Saule ir pakāpusies virs koku galotnēm, un vimbām tas nekad nav īsti paticis. Sākas zivju meklēšana, jo kaut kur jau tās ir salasījušās bariņā un jautri čalo. Ja upi labi pazīsti, tad agri vai vēlu zivs tiek atrasta. Tā notiek arī šoreiz. Gala rezultātā pa visiem ir ap 30 vimbām un vēdzele. Dienas beigās notiek arī kāds kuriozs moments. Esmu atstājis savu zivju uzglabājamo tīkliņu labu gabalu aiz sevis un, pārvietojoties pa upi uz leju, to brīžiem pastiepju arī līdzi. Tad man šī nodarbe apnīk, un šķiet vieglāk aiznest vienu vimbu nekā te staipīties. Vienā brīdī izlemjam, ka nu gan pietiek, un savācam savas mantiņas, lai gar krastmalu dotos uz mašīnu. Nākot atpakaļ, jau pa gabalu redzu, ka nav ne mana žāklīša, ne uz tā uzspraustā zivju uzglabājamā tīkliņa. Pienākot pie konkrētās vietas, nākas secināt, ka kaut kādā mistiskā veidā tas ir pazudis Ventas dzelmē. Pašķetinot atmiņu, atceros, ka pēdējo reizi to vēl redzēju pirms divdesmit minūtēm, un, paķēris spiningu, sāku ar makten lielu šūpiņu taustīt tuvumā esošo gultni un man paveicas. Tīkliņš ir rokās, turklāt tajā vēl ir ap 15 vimbām! Ideāli. Visi gardi nosmejamies, un fotosesija var sākties. Tā, lūk, makšķernieki! Pašreiz ir tā, ka praktiski visās upēs lieliski ķeras raudas, vimbas, brekši, arī līņi un trāpās pa karpai. Protams, viss atkarīgs no tā, vai šai upē zivis vispār ir. Klāt ir arī spiningošanas un laivu braukšanas laiks, tāpēc pašreiz sēdēt mājās būtu galīgs neprāts. Labāk to darīsim tad, kad ārā valdīs elles karstums un pat zivīm nebūs apetītes.
Neliels kulinārs padoms
Vimbu atzvīņojam, izņemam iekšas, nogriežam „augstāko padomi” un rūpīgi ar mitru lupatiņu notīrām jebkurus netīrumus, kas šķiet neēdami. Mazgāt vimbu var tikai tie, kam pieejams akas vai avota ūdens, bet pārējiem, kas izmanto daudzdzīvokļu namu krānu ūdeni, to darīt neieteiktu. Pēc tam zivi pārgriežam gareniski un viegli ieberzējam ar sāls un cukura maisījumu attiecībā 3:1. Saliekam bļodā ar ādu uz augšu un uzliekam virsū kādu noslēdzošu vāku. Nospiest šo vāku nav vajadzības. Dienu šādi sagatavotu zivi noturam istabas temperatūrā, lai pēc tam ieliktu ledusskapī uz vēl pāris dienām. Līdz ar to sāls un cukura maisījums mazās un neganti asās asaciņas būs padarījis mīkstas. Šādi sagatavotu vimbu varam kā cept, tā arī griezt uz maizes kā laša šķēles. Jūsu „gateris” un baudas receptori būs lielā pateicībā.
