Stāvot uz masta vai sēžot uz gaidi, medniekam pirms šāviena jāpaspēj aplēst klajumā iznākušā dzīvnieka dzimums, aptuvenais vecums un iespējamās trofejas vērtība. Ietekmē barībaMedību trofeju gatavotājs Ainars Upenieks stāsta, ka šajā medību sezonā viņam atvedot visai daudz buciņu galvu ar nesimetriskiem vai kroplīgi veidotiem ragiem. Viņš pats ir pieredzējis mednieks un spriež, ka daļēji tās ir pagājušās ziemas sekas, jo sals pieturējās ilgāk, nekā bija pieradusi pašreizējā stirnu populācija. Tām bija grūtāk tikt pie labas barības, un tas noteikti ietekmēja kaulu sistēmas, tai skaitā ragu, attīstību. Vitauts Gaross, mežzinātnieks un mednieks ar sešdesmit gadu stāžu, apliecina, ka arī viņam gadījies novērot, ka stirnu bukiem pērn radziņi sākuši augt vēlāk nekā citus gadus un tie tos nav nometuši ierastajā laikā. “Tas gan ir nepareizs pieņēmums, ka tā sauktie dūrēji ragus vispār nenomet,” norāda V. Gaross. Viņš esot sastapis “Jāņu bukus” ar vēl villainiem radziņiem, kas rāda, ka kaut kas ir kavējis īpatņa attīstību. Pieredzējušais mednieks norāda, ka, salīdzinot Vācijas zinātnieku pētījumus ar Latvijā novēroto, varot secināt, ka ragu anomāliju proporcionāli neesot vairāk nekā agrāk. “Tagad vienkārši vairāk dzīvnieku nomedī, līdz ar to vairāk arī redz visādas kroplības,” viņš vērtē. A. Upenieks spriež, ka stirnu veselībai par sliktu nākot rapsis, ko pēdējos gados plaši audzē zemnieki. “Gan Latvijā, gan citur Eiropā novērots, ka brieži, kas arī labprāt barojas rapša sējumos, pēc tam mežā atrod šķiedrvielām bagātu uzturu, kas palīdz sagremot sulīgo zaļo rapša masu. Bet stirnas bieži vien nesātīgi ēd rapsi, līdz turpat uz lauka nobeidzas,” viņš novērojis. Pirmos dziedē kaulusApstrādājot atvestos meža dzīvniekus, A. Upenieks novērojis, ka nesimetriski veidoti ragu žuburi galvenokārt esot atrodami tiem dzīvniekiem, kuriem iepriekš bijuši kādi kaulu ievainojumi. “Šajās dienās apstrādāju brieža galvaskausu ar vienā pusē nesimetriskiem ragiem. Izrādījās, ka vienā pusē tam bija rēta kādu piecu centimetru diametrā, visticamāk iegūta riesta cīņā. Tai pusē arī rags bija mazāks,” stāsta A. Upenieks. Viņam pašam gadījies nomedīt buku ar trim kājām. Viena kāja bijusi amputēta līdz pirmajai locītavai. “Varbūt nopļauta, varbūt zaudēta lamatās vai kāda plēsēja norauta,” viņš uzskaita iemeslus. “Dabīgi, ka arī rags tajā pusē bija kropli veidots. Rūpīgi dīrājot ādu, bieži vien atrodu sadzijušas šāvienu brūces, ko, paviršāk apstrādājot medījumu, bieži vien nepamana. Acīmredzot organisms pirmos sadziedē ievainojumus, un to, kas paliek pāri no minerālvielām un vitamīniem, atstāj ragu veidošanai,” saka trofeju meistars. Aplama dzimumu struktūraV. Gaross piktojas, ka medību saimniecība Latvijā netiek pienācīgi vadīta. Viņš spriež, ka mednieki bieži vien, domājot par ragu trofejām, cenšoties saudzēt briežu buļļus un bukus. “Ir pētījumi, kas apliecina, ka pašlaik Latvijas mežos uz vienu bulli ir tikai nulle komats septiņas govis. Tāpēc aplektas tiek tikko dzimumgatavību sasniegušās teles. Neviens zemnieks netur tikpat buļļu, cik govju, un mežā nekas nav savādāk,” viņš salīdzina. Jauno, nenobriedušo, govju pēcnācēji esot vārgāki, un viņu vidū vērojams vairāk patoloģiju. A. Upenieks savukārt norāda, ka pārmedīti tiekot buļļi, sevišķi aļņi. No šajā sezonā apstrādātajiem septiņiem aļņu buļļiem viens bijis nepilnus četrus gadus vecs, pārējie jaunāki par trim gadiem. “Viņi nemaz nesasniedz “spēka gadus”. Labs briežu vai aļņu bullis noteikti ir vecāks par desmit gadiem. Sugas turpināšanai vislabākie būtu sešus, astoņus gadus vecie, bet tādu ir maz,” viņš vērtē. V. Gaross spriež, ka saprātīgai medību saimniecības plānošanai jāveic daudz rūpīgāka pārnadžu dzimuma un vecuma struktūras izpēte. “Un noteikti jābeidz “kultivēt” vilki un lūši! Tie izdzen no meža briežus un stirnas, tāpēc rodas iespaids, ka viņu mums ir pārāk daudz,” uzsver pētnieks.
