Gudri padomi māca, ka tad, kad virmo lielas kaislības vai dusmas, ir jāaizskaita līdz desmit. Nezinu, varbūt pirms viedokļa rakstīšanas man arī vajadzēja pagaidīt līdz rītdienai, bet šīs rindas rakstu uzreiz pēc prezidenta ievēlēšanas. Gribas padalīties.Kaut kur sirds dziļumos es ticēju, ka tautas ievēlētie 100 deputāti pēc Valda Zatlera radikālā lēmuma, daudzajām diskusijām, no kurām nepārprotami kļuva skaidrs, ka tautas lielākā daļa tagad ir Zatlera pusē un pieprasa godīgu politiku, sapratīs, kāpēc viņi tur sēž, un sliktākajā gadījumā ceturtdien neievēlēs nevienu, lai pēc tam varētu izvirzīt ne tikai šos divus, bet vēl arī citus kandidātus, tādējādi izvēloties tiešām cilvēku, kam Latvija uzgavilētu. Diemžēl jāatzīst, ka būt tik naivai manā vecumā un amatā ir kauna lieta. Tauta vēlas jaunu ēru, kura tiktu ievadīta bez kalpošanas oligarhiem, bet Saeimas vairākums parādīja, kur tauta ar savu vēlmi var iet. Tā nu tas ir, Latvijai ceturtdien ēdienkartē tika pasniegta tā putra, ko pilsoņi paši ievārīja, jeb, kādus deputātus vēlēšanās savēlējām, tādu prezidentu dabūjām. Un šeit nav pat runas par to, cik slikts vai labs, cik gudrs vai nemākulīgs ir jaunievēlētais Andris Bērziņš. Manuprāt, ļoti zīmīgi pārteicās Solvita Āboltiņa, un tas arī atspoguļo šo vēlēšanu traģiskumu, proti, Andris Bērziņš ir, Āboltiņas vārdiem sakot, Saeimas prezidents. Viņai pareizi bija jāsaka Valsts prezidents. Savukārt mēs visi vēlējāmies iegūt tautas prezidentu.Valdim Zatleram kā lāsts līdzi staigāja apzīmējums zoodārza prezidents, taču Andris Bērziņš būs oligarhu un oligarhu partiju atbalstīts prezidents. Vai viņš pratīs pierādīt sevi kā labu prezidentu un norobežoties no Latvijas bagātāko cilvēku ietekmes un viņu interešu pārstāvēšanas, būdams pats viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem, mēs, protams, redzēsim vai vismaz nojautīsim.Žēl, ka Latvijā vēsture šī vārda sliktajā nozīmē mēdz atkārtoties, proti, arī pirms četriem gadiem prezidenta adresē skanēja barga kritika, Zatleram tika pēc pilnas programmas par visiem grēkiem, kuri viņam bija sakrājušies kā ārstam, kurš, tāpat kā daudzi dakteri, peldēja pa to straumi, kura medicīnas sistēmā plūda un diemžēl plūst joprojām, proti, ar vai bez sirdsapziņas pārmetumiem roka sniedzās pēc pacientu pateicības aploksnītē. Domāju, Andrim Bērziņam tiks vairāk, jo, pirmkārt, viņu ievēlēja tie, kurus tauta vairs negrib, kuri tautu ir pievīluši, apsmējuši, un, otrkārt, viņš ir pārāk bagāts, lai viņa skapī negulētu skeleti, kuri tur radušies, šo bagātību vairojot. Bērziņa variācijās pārfrāzētā doma, ka nabagi pasaulē nevalda, mīlestību pret viņu nevairo. Jau tagad izskan runas, cik prasmīgi Bērziņš ticis pie lielākās pensijas Latvijā un kā baņķieris pie izdevīgiem īpašumiem. Visticamāk, drīz vien atklātībā nāks fakti, kā notika pārsteidzošā Bērziņa tapšana par prezidentu, kā Lemberga, Šlesera un Šķēles virsvadībā strādājošie deputāti skaisti vienojās ar „puišiem no saskaņas”. Manuprāt, tieši “puiši no saskaņas” Latvijai nu ir vēl lielāks bieds nekā trīs oligarhus atbalstošās partijas, jo tās vismaz ir izvilktas gaismā, un jācer, ka vēlēšanās vairs neiegūs tādu atbalstu kā iepriekšējās, toties saskaņieši spēlē viltīgāk, deklarējot it kā neitralitāti, kaut, kā teica politologs Ijābs, „balsoja kā dresēti roņi”. Neizbēgami, Bērziņa skeleti tiks vilkti no skapja laukā, no tā viņam neizbēgt. Diemžēl visas šīs runas nāks par sliktu ne jau tikai Bērziņam kā cilvēkam un prezidentam, bet arī Latvijai. Ja vien mēs spētu novilkt to robežu, pēc kuras pret valsts pirmo personu izturamies ar cieņu, tad būtu labi, bet tā nebūs. Cieņu neizrāda amatam, cieņu izpelnās. Un to, ko runās Latvijā, rakstīs avīzēs un rādīs ziņās citās zemēs, tā veidosies priekšstats par mūsu prezidentu un valsti kopumā.Protams, arī iepriekšējiem Latvijas prezidentiem šī cieņa bija jāiegūst, visātrāk tas izdevās Vairai Vīķei-Freibergai, bet Valdim Zatleram, ko nu tauta vai uz rokām gatava nēsāt par Saeimas atlaišanu, gāja grūti. Sava amata dēļ man ir bijis tas gods un izdevība bieži tikties ar valsts pirmajām personām, pēdējos gados prezidenti regulāri uz pili aicināja reģionālo mediju pārstāvjus, lai sevi paslavētu un izzinātu, kāds noskaņojums valda provincē, kas cilvēkus uztrauc un interesē. Jāteic, atgriežoties no pirmajām tikšanās reizēm ar Valdi Zatleru, man bija jāsaka: „Ak dievs!” Tik ļoti liela atšķirība bija starp Vairu Vīķi-Freibergu un Zatleru. Tas cilvēks sākumā orientējās tikai medicīnas jautājumos, un par visu pārējo bija tikai tukšas frāzes. Tomēr četros gados Valdis Zatlers tik strauji izauga, ka nu kļuvis par labu, zinošu politiķi. Viņš krustām šķērsām izbraukājis visu Latviju, orientējas notikumos, cilvēku problēmās, vajadzībās, viņam ir redzējums, kas un kā Latvijā jāmaina un jāsakārto, un nu jau viņš arī prot argumentēt savu viedokli, un, galvenais, viņa pārliecība par lietu kārtību ir tuva cilvēkiem. Pirms divām nedēļām, kad atgriezos no nu jau pēdējās tikšanās ar Valdi Zatleru prezidenta amatā, es kolēģiem teicu – man ir lepnums par mūsu prezidentu, es vēlos, lai viņu ievēl vēlreiz, jo tagad viņš ir īsts prezidents. Jā, tiešām tā bija, bet Saeima vadījās pēc citiem kritērijiem, deputāti neklausījās, ko viņiem saka tauta, un nu mums ir jauns prezidents. Ceturtdien, dzirdot Andra Bērziņa runu, man atkal jāsauc – ak dievs! –, jo tikai ar dievpalīgu šis cilvēks varētu iemācīties runāt un pārstāvēt savu valsti ar godu. Pārējais atkarīgs no tā, kas mājo viņa sirdī un cik godaprāta jaunajam prezidentam ir. Zatlers četru gadu skolu izgāja, nu skolā laiks iet Bērziņam.Dievs, svētī Latviju!
