Tuvojoties gada izskaņai mediji atskatās uz aizvadītajiem divpadsmit mēnešiem, padarīto un nepadarīto, veidojot gada notikumu topus politikā, ekonomikā, sportā, kultūrā, ārvalstīs un vēl daudzās citās jomās. Manuprāt, svētīgi ir arī katram pašam atskatīties uz piedzīvoto savā dzīvē. Ne reizi vien esmu pie sevis nodomājusi, ka šis bijis tik feins un notikumiem bagāts gads, ka tādu būs grūti atkārtot, kur nu vēl pārspēt. Taču, kavējoties atmiņās, nešaubīgi varu teikt ‒ katrs nākamais gads manā dzīvē bijis aizvien labāks un spilgtāks. Jāpiekrīt vārdiem, ko vienā no “Prāta Vētras” dziesmām izdzied Renārs Kaupers: “…Tādas lielas laimes jau nav, ir tikai mazas laimītes…” Mani laimīgu dara cilvēki man apkārt, sapņi, kas piepildās, un iespējas, kas atnāk negaidot. Bērnībā mēs ar māsu un māsīcu kopā pavadījām daudz laika. Šogad savstarpējo komunikāciju esam nostiprinājušas vairāk kā jebkad, sazvanoties un sarakstoties dien dienā, satiekoties biežāk kā tikai Ziemassvētkos pie vecmāmiņas. Satiekoties secinājām, ka nekur nav zudušas mūsu trakās un neprātīgās idejas, kuras arī īstenojām. Vēl aizvadītajā vasarā bija tā fantastiskā iespēja kopā ar citām meitenēm organizēt draudzenei vecmeitu ballīti un piedalīties viņas kāzās. Emocionālus mirkļus sarūpēja vēl divas citas draudzenes, kļūstot par māmiņām. Sapnis, kas piepildījās, bija Beļģijas brauciens, bet iespēja, kas atnāca negaidot ‒ “Prāta Vētras” koncerta fotografēšana. Un, kad sāk aizdomāties, gribas teikt – kas tik nav bijis! Interesanti ir tas, ja ziņu portālos pievēršam uzmanību vispirms sliktajām ziņām, tad, atceroties notikumus savā dzīvē, pirmie prātā iešaujas labie. Pamēģiniet arī jūs šādā veidā izvērtēt savu dzīvi, lai apjaustu, cik patiesībā laimīgi varam justies.
