Šonedēļ viena no tēmām, par kuru nācās rakstīt, bija skolēnu ēdināšanas organizēšana Valkas pamatskolā. Jāatzīst, nav viegli paēdināt vairākus simtus bērnu vecumā no 7 līdz 16 gadiem. Vēl jo vairāk, ja katram ir savas vēlmes un ieradumi, tāpēc nereti vecākiem mājās nākas dzirdēt žēlabas par negaršīgām skolas pusdienām. Pati pārliecinājos, ka ēdiens ir baudāms. Visvairāk man patika, ka zirņu zupai un kāpostu sautējumam pa virsu nepeldēja tauki. Arī saldais ēdiens bija garšīgs. Es kā mamma vienīgi varētu iebilst, ka pirmklasniekiem pusdienas jāēd jau pulksten 10.15. Šajā laikā varētu ēst vēlās brokastis – kādu sviestmaizi ar tēju, nevis pusdienām domāto ēdiena apjomu. Pēc dažām stundām mazajam skolnieciņam atkal gribas ēst. Šajā situācijā vislabākais risinājums ir tā saucamās brokastu kārbas, kurās mammas savam lolojumam var ielikt kādu banānu vai ābolu, jogurtu vai siera tostermaizīti. Mana skolniece reizēm no rīta pieprasa piepildīt kārbu, jo pēcpusdienā viņai pēc treniņa vai kādas nodarbības gribas ēst. Atceroties savus skolas laikus, toreiz sarunvalodā skolas ēdnīcu sauca par kopgaldu. Mācoties kādas pilsētas prestižā vidusskolā, kopgalds atgādināja konveijera tipa ēdināšanas sistēmu. Ja atklāti, pēdējās klasēs es vairs nepusdienoju, jo man derdzās ēst ne visai garšīgu ēdienu no bleķa bļodām ar alumīnija karotēm. Tagad skolas, jāatzīst, rūpējas, lai bērnu ēdiens būtu veselīgs un sabalansēts.
