Iespējams, tā ir liktens zīme, ka dzejnieks Ojārs Vācietis dzimis starp Lāčplēša un Latvijas dzimšanas dienu, lai, godinot mūsu valsti, mēs neaizmirstu savu izcilo vārda mākslinieku.Iespējams, ka pēc gadiem Vācietis Latvijas kultūrvēsturē ieņems tādu pašu vietu kā Rainis. Iespējams, ka tas jau tā ir tagad, tikai vēl to strikti neesam apliecinājuši. Cilvēkos vien dzīvo kādreiz izteikta frāze, ka Ojārs Vācietis ir mūsu tautas sirdsapziņa. Neatceros, vai to kāds publiski izteica vai uzrakstīja, skaidrojot Vācieša dzeju, bet savulaik atradās vairāki kvēli šī raksturojuma noliedzēji. Kā pamatojums noliegumam tika piesaukta dzejniekam paustā atzinība padomju gados, piešķirtais LPSR Tautas dzejnieka tituls un dzejoļi, kurus var uztvert kā komunisma atzīšanu. Tagad gan šie noliedzēji apklusuši, bet minētā frāze tautā joprojām dzīvo. Nesen tā izskanēja arī televīzijas raidījumā “100 grami kultūras”. Raidījums bija veltīts Vācieša piemiņai, un tajā dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš pats ir izgājis Sibīrijas elli, ļoti trāpīgi pateica: “Ojāram Vācietim bija pašam savs komunisms.” Nosaukums, kā zināms, nemaina lietu būtību, bet Vācietis savā dzejā uzturēja spēkā divas lietas – patiesību un godīgumu. Tādēļ viņa dzeja dzīvo un dzīvos, un tādēļ joprojām publiskajā telpā ik palaikam noskan apliecinājums, ka dzejnieks bijis tautas sirdsapziņa. K. Skujenieks pateica vēl kaut ko. Ja Vācietis būtu dzīvs, viņš šajā laikā justos daudz traģiskāk. Iespējams, tādēļ, ka mūsdienās būtu grūtāk atrast konkrētu pretinieku, kas rada pašreizējās negācijas. Un tie ir vārdi, kas liek mums visiem domāt.
