Lai gan Ziemassvētku gaidīšanas laikā negribas “cepties un vārīties” par dzīves negācijām, tomēr gada nogale iznākusi tieši tāda. Kur vien eju, tur nākas noklausīties par jaunās valdības nodokļu politiku. Atklāti sakot, es par nodokļiem interesējos vien tik daudz, cik tie konkrēti ietekmēs manu un manas ģimenes dzīvi. Šoreiz jāsaka, ka kungi ar vienu roku dos, bet ar otru – ņems. Ar jauno gadu palielināsies minimālā darba alga, neapliekamais minimums, bet lielāki kļūs nodokļi – pievienotās vērtības nodoklis, ar ko apliks visas preces. Par elektroenerģijas patēriņu būs jāmaksā daudz vairāk, jo līdz šim par tās piegādi iedzīvotājiem bija pielāgota samazinātā PVN likme. Tā vien šķiet, ka valsts ir pacēlusi rokas to priekšā, kuri strādā nelegāli un nemaz netaisās maksāt nodokļus. Vieglāk taču paņemt no tiem, kuri apzinīgi maksājuši arī līdz šim. Pieļauju, ir sarežģīti izstrādāt likumus, bet kāpēc Latvijā nav tādas nodokļu politikas, ka tos gribētos maksāt ar prieku? Kāpēc cilvēkiem savā valstī jājūtas tikai kā slaucamām govīm, bet kad ir vajadzīgs valsts atbalsts, tā praktiski nav. Ja Latvijas iedzīvotājs ir godīgs nodokļu maksātājs, kāpēc viņam dzīves smagākajos brīžos, kad vajadzīga nopietna operācija, jāmaksā tūkstots un vairāk latu. Kāpēc pēkšņi, kļūstot par bezdarbnieku, viņam bezmaz vai plecos jākar nabaga tarba, bet ilgstošie bezdarbnieki, kuri pat netaisās strādāt par minimālo darba algu, gadiem saņem pabalstus un reizēm dzīvo “kā nieres pa taukiem”, salīdzinot ar tiem, kuri strādā, bet par minimālo samaksu. Lūk, kur ir jautājumi, kuriem nav atbildes.
