Valkā joprojām daudzi atceras Marku Ļebedevu kā lielisku pianistu – vienu no Cimzes mūzikas skolas Arņa Ontensona klavieru klases spīdekļiem, kura vārds ne reti parādījās kopā ar Jāni Bērtiņu saistībā ar uzvarām dažāda līmeņa konkursos. Kad pagājušajā gadā ģimenē iestājās pamatīga finansiāla krīze, jo abi vecāki zaudēja darbu, pēc draugu ieteikuma tika pieņemts lēmums doties uz Angliju. 17 gadus vecais Marks labi runāja angliski, tāpēc pavadīja valodu nezinošos vecākus, lai palīdzētu viņiem tur iedzīvoties. Nupat Marks kopā ar māti Annu bija ieradies Valkā, tāpēc izmantoju iespēju parunāties ar puisi par atšķirībām starp dzīvi Valkā un nelielajā Braknellā, kas atrodas apmēram 20 kilometru no Londonas. Turpinās iedzīvošanās periodsBraknella ir īpatna ar to, ka tā ir vieta strādāšanai, nevis dzīvošanai. Dzīvojamo ēku tur nav daudz, taču Ļebedevu ģimenei, pateicoties draugu draugiem, izdevās atrast izīrējamu māju. Marks mācās Garthillas koledžā, bet nākamajā gadā turpinās mācības citā koledžā, kas atrodas gandrīz blakus puiša pašreizējai mācību vietai. Šajā mācību gadā Markam ir jāsagatavojas tā, lai varētu nokārtot nepieciešamos eksāmenus nākamajai koledžai, kur liels uzsvars likts uz izvēlēto profesiju. Tā saistīta ar datoru remontu, instalācijas lietām un signalizāciju iekārtošanu. Saskaņā ar Anglijas likumiem koledžas studentam ir atļauts strādāt divarpus stundas dienā, un puisis strādā dažādos palīgdarbos koledžā, kurā nākamgad uzsāks studijas četru gadu garumā. Šo mācību iestādi varot salīdzināt ar tehnikumu Latvijā. To beidzot var sākt strādāt apgūtajā profesijā vai turpināt mācības universitātē. Jaunietis pagaidām nekaļ tālejošus plānus, taču ir stingri nolēmis pabeigt koledžu un tad jau dzīve rādīs.Tēvs Oļegs strādāja celtniecībā, bet nesen sameklēja šofera – ekspeditora darbu. Savukārt mamma ir atradusi darbu kādā lielā firmā, kur veic dažādus pienākumus. Piemēram, ja nepieciešams priekšniekam vai viesim uzvārīt tēju, printerim nomainīt kārtridžu, sarūpēt vajadzīgās kancelejas preces, noorganizēt kolēģiem kopēju ēdienreizi un tamlīdzīgi. Līdzīgu darbu tajā pat firmā strādā arī Marka brālis Daniels. Jaunākā ziņa ir tā, ka Danielam darbā jau gaidāms paaugstinājums. Marks piebilst, ka šajā valstī galvenais ir ieķerties kādā darbā un ja būsi centīgs un godīgs, sāksi rausties augšup pa karjeras kāpnēm. Muzicē ar pateicību DievamĻebedevu ģimene svešumā ir ļoti vienota. Visa nopelnītā nauda tiek likta kopējā kasē un kopēji arī lemts, kā tā tērējama, kādas prioritātes ir konkrētajā brīdī. “Sākumā bija grūti, kā jau tas mēdz būt neierastā vidē, taču pamazām jaunajā situācijā ir izdevies aprast,” uzskata koledžas students.Jautāts, kādas viņam tagad ir attiecības ar mūziku un muzicēšanu, puisis nedomādams atbild, ka tās ir izcilas. Marks pats sacer mūziku, raksta vārdus, dzied, ieskaņo fonogrammas un aranžē. “Tā nav klasiskā mūzika. Lielākā daļa ir melodiskā hiphopa un pop manierē. Tas viss ir radīts un atskaņojams nevis pašam sev, bet tā ir mana pateicība Dievam. Esmu kristietis un saceru dziesmas Viņam, jo ļoti izjūtu, cik daudz Dievs mums ir palīdzējis un turpina palīdzēt. Baznīcas aktivitātēm man vienmēr ir kaut kas piedāvājams,” stāsta Marks. Viņš muzicē praktiski katru dienu, jo draudzē notiek aktīva garīgā dzīve.Balansē kā uz naža asmensViena no trijām pilsētas koledžām ir adventistu, kuru apmeklē jaunieši no visas pasaules un mācās tur dažus mēnešus vai visu mācību gadu. Ir arī tādi, kas atbrauc tikai ekskursijā. “Tie ir īpaši cilvēki un pret svešinieku izturas tā, it kā jau tūkstoš gadus būtu pazīstami. Šajā vidē ir atrodami īsti draugi,” pārliecinājies Marks.Jautāts par atšķirībām adventistu draudzēs Latvijā un Anglijā, puisis atbild, ka Braknellā tā ir nesalīdzināmi lielāka, taču garīguma ziņā Valkā dzīve ir daudz dziļāka. Anglijā draudzes dzīvē piedalās arī neticīgie, kas ir materiāli labi nodrošināti un viņiem Dievs ir vienaldzīgs, tāpēc arī ticības pārdzīvojums izpaliek. Līdzsvars starp ticību un neticību viņiem ir ļoti trausls un it kā balansē uz naža asmens.Rodas apskaidrība par vērtībāmJaunietis itin bieži atceras savu iepriekšējo dzīvi, tas ir, dzimto pilsētu Valku. Lielākais ieguvums viņam no tās ir skolotājas Ingrīdas Hedemarkas iemācītais angļu valodā un pie A. Ontensona apgūtā klavierspēle. Šo skolotāju viņš apciemoja arī tagad, viesojoties Valkā. “Aizbraucot uz Angliju, pār mani nāca apskaidrība, cik maz es paņēmu no tā, kas man bija pieejams Valkā. Skolā mani itin bieži aicināja palikt pēc stundām un piedalīties tādā vai citādā pasākumā, ballītē un tamlīdzīgi. Nezinu kāpēc, taču parasti izvairījos. Tikai Anglijā sapratu, ka tas bija aplami darīts, nenovērtēt saskarsmes lietas ar klasesbiedriem,” stāsta Marks. Tagad, ierodoties Valkā, puisis mēģina to labot un tiekas ar vienaudžiem. Anglijā sākumā bija ļoti grūti pārdzīvot vientulību, taču dzīves īstenība rāda, ka cilvēks var pierast pie visa.Marks ir aizņemts tik ļoti, ka mājās pārnāk ap astoņiem vakarā. Pēc skolas jādodas uz darbu, pēc tam kopā ar brāli uz atpūtas centru, lai aizmirstu dienā pavadītos mācību un darba brīžus. Anglijā ir pieņemts, ka atpūta saistāma ar sportu. Markam patīk peldēt, bet Danielam tuvāki ir trenažieri. Viņa pirmais darbs bija hotelī, un puisis sadraudzējās ar administrācijas vadītājiem, tāpēc šīs sporta nodarbības abiem ir bez maksas.Klasē uzņem atsaucīgiMarks atzīst, ka īstus draugus Braknellā vēl nav atradis. Jaunus cilvēkus uz ielas tur praktiski nav iespējams sastapt, jo visi sēž pie datora vai televizora. Skolēnus var redzēt tikai ejot uz skolu vai nākot no tās. Marks priecājas, ka klasē viņu ļoti labi uzņēma un visi kļuva par draugiem. Tas tāpēc, ka jauniņais ir ārzemnieks. “Skaidroju, ka esmu no Latvijas, taču viņi mani uzņēma kā krievu un teica, ka viss kārtībā – tu esi mūsu krievu draugs,” smej Marks. Šajā skolā mācās vēl divi poļi, visi pārējie ir vietējie. Vienreiz puisis redzējis kādu padzīvojušu velosipēdistu pārīti, kas sarunājās latviski. Gribējis viņus uzrunāt, taču sakautrējies, jo cilvēki ir tik ļoti atšķirīgi. Kaimiņpilsētās gan varot sastapt daudz latviešu un krievu.Iepazīst angļu dzīvesveiduĪpaša tēma ir ēdamlietas ikdienā. “Man Anglijas ēdiens ir grūti pieņemams. Piemēram, maize, vai nu tā ir pārlieku cieta, vai pārāk gumijaina un sniegbalta, kuru grūti iedabūt mutē,” nošķebinās jaunietis. Visvairāk viņu pārsteidz tas, ka Anglijā uz produktu iesaiņojumiem nav gandrīz nekādas informācijas par to sastāvu, par E piedevām un tamlīdzīgi. Latvijā nopērkamajiem produktiem šīs informācijas ir daudz vairāk. Pie angļu ēdieniem jāpierod tāpat, kā pie visa cita neierastā.Jaunietim grūti pieņemt Anglijā tik ļoti dārgos mobilā tālruņa pakalpojumus. Ja Latvijā Markam ar latu O!Kartei pietika mēnesim, tad tagad ar minimālo kredītu (10 mārciņas) pietiek apmēram trijām dienām. Jaunietim koledžā bija darba pieredzes prakse, un viņš izvēlējās strādāt bankā. Tur varēja labi iepazīt angļu dzīvesveidu, viņu naudas plūsmas un citas praktiskas lietas. Bankas rūpīgi seko cilvēku ieņēmumiem. Jo īpaši tas attiecas uz iebraucējiem. Tiklīdz šķiet, ka cilvēka ienākumi ir aizdomīgi lieli, klerki uzreiz pārbauda naudas izcelsmi. Vietējo ļaužu naudas plūsmas pārbauda gaužām reti, jo tie taču ir savējie un mazā pilsētiņā labi zināmi. Ierodoties Anglijā, Markam likumi šķita gaužām muļķīgi, taču, iepazīstot tos pamatīgāk, likumi ir pareizi un konkrētajai dzīves situācijai piemēroti. “Tie ir stingri un balstās uz neapstrīdamu nodokļu disciplīnu,” komentē students.Daudzi eiropieši angļus uzskata par nepārspējamiem dīvaiņiem. Marks piekrīt, ka, runājot, piemēram, par apģērbu un ģērbšanās stilu, tad neviens nebrīnās ne par ko. Neviens nekad neko neiebildīs un uzkrītoši neblenzīs. Iespējams ir jebkas, kas neaizskar citu cilvēku godu un cieņu. Vēl viņš angļus uzskata par pārlieku prognozējamiem. “Sarunājoties ne tikai ar paziņām, bet arī ar svešiniekiem, varu paredzēt katru nākamo jautājumu vai atbildi un arī to, kā beigsies saruna,” stāsta Marks. Angļi tāpat kā daudzi rietumnieki allaž smaida, taču visi zina, ka tas nav patiesi. Tomēr patīkami. Smaids savu darbu dara.
