Sarmīte Ozola
Raibu raibie dzīves notikumi bieži vien visu noliek vietā un laikā tā, ka atliek tikai pabrīnīties. Arī šī saruna ar Trikātas puses muzikantiem noorganizējās pavisam negaidīti.
Zīmīgā datumā, kurš rakstāms ar 07.07.07., “Ziemeļlatvijā” bija publicēta intervija ar trikātiešiem, kas toreiz stāstīja par savu debiju Lieldienu laikā un pieteica sevi kā smagās lauku mūzikas grupu “Abulmalas burlakas”. Skarbi reālisti, kas dziesmas pasniedz caur naivo optimismu – tā viņi sevi raksturoja tolaik.
Burlaku ceļš ir izsapņots
Nedaudz vairāk nekā pirms astoņiem gadiem trikātietis Ando Krūze jokoja par iespēju nokļūt prezidenta krēslā un izmainīt lietu kārtību Latvijā. “Saulīte lēks rietumos, bet norietēs Trikātas ezerā… Visiem beidzot būs iestājusies laime. Jāstrādā nebūs. Trešā līmeņa vecumdienas un septiņi trekni gadi. Pāris jau esam nolauzuši,” tā ar smaidu mūsu sarunu pabeidzām tolaik.
Pavisam nesen, kad Smiltenes folkloras kopa “Rudzupuķes” svinēja jubileju, apsveikumu runas noslēdza priekšnesums, kas melodiju un skatītāju uzrunāšanas stilā bija nedaudz līdzīgs manu seniepazīto paziņu no Abulmalas muzicēšanai. Rūpīgāk ieskatoties, muzikantu sastāvā varēja samanīt arī pāris “burlakas”. Tomēr uz skatuves muzicēja etnogrupa “Vairogi”.
Kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs ‒ tā jau ir atkaltikšanās sarunas frāze, kuru senajiem laikiem velta viens no “Vairogu” dalībniekiem, savukārt Ando iebilst, ka nosaukumam nebija nekādas vainas, bet šodien ierosina sākt pavisam cita sarunu un citas pārdomas. “Burlaku ceļš ir izsapņots. Jauni ceļi ejami. Saulīte vēl gluži Trikātas ezerā neriet, bet citādi viss ir tuvu īstenībai. Mazai daļiņai saule spīd spoži. Samelots nebija. Tuvu īstenībai…”
Ar “burlakām” izspēlēts ne viens vien stāsts, pa Latviju krustu šķērsu izbraukāts. Bijusi tikai vēlēšanās, varējuši pabūt slavas zenītā, jo laiks bijis ļoti radošs. Šis jau ir cits laiks un cits stāsts. Sākam no baltas lapas…
Šķēps bez vairoga nav nekas
“Vairogi” ir domubiedru grupa, kurā apvienojušies trikātieši Ando Krūze un Lauris Rozenbaks, valmierieši Voldemārs Tjuniņš un Uldis Punkstiņš, kā arī cēsnieks Mārtiņš Āboliņš.
Nosaukumu “Vairogi” viņi grupai izvēlējušies tāpēc, ka sevi pozicionē ar Beverīnas novada vēsturi – Beverīnu, Tālavu un tās valdnieku Tālivaldi. To visu klausītāji var saklausīt viņu dziesmās un, kas ne mazāk svarīgi, vēstījumā, kuru muzikanti vēlas sniegt saviem klausītājiem. “Mēs nerunājam to valodu, ko varbūt visi grib dzirdēt, ka viss ir gludi un skaisti. Ejam dziļāk aktuālās lietās. Tas ir zināmā mērā provokatīvs materiāls,” paskaidro Ando.
“Varējām jau grupu nosaukt par “Šķēpu”, bet šķēps bez vairoga nav nekas. Tāpēc mēs sniedzam šo vairogu mūsu klausītajiem, lai viņi to sajustu un veidotu ap sevi. Dziesmas rodas, un tajās mēs runājam par to, no kurienes nākam, kas mēs esam un uz kurieni ejam. Tās ir asas, bet viss atbilst īstenībai. Negribam skatīties caur rožainiem mākoņiem un teikt, ka viss ir kārtībā. Jo, izrādās, to, par ko mēs barikādēs cīnījāmies, laikam tomēr nedabūjām. Dabūjām kaut ko pavisam citu,” secina Ando.
Viņš piebilst, ka vēsturē viss iet pa spirāli – varas attiecības ar cilvēkiem. Jautājums ir tikai, cik tālu mūs apkrāpj un cik mēs esam gatavi pakļauties šim spiedienam un manipulācijām.
Mērķus mums uzstāda skaistus, bet viss ir viltība, tāpēc ir nepieciešami “Vairogi”. Mēs nostājamies aizsargāt savas domas un stāstām, kas mums sāp. “Mēs negribam visiem zināmo substanci saukt par zapti,” ar sarkasmu nosaka Ando.
Dziesmas, kas rosina domāt
Dziesmās “ietērptais” stāsts ir par lienētajiem būriem. “Lienētos būros pie televizoriem brālis pēc brāļa aiziet ciet…” Šobrīd ir tāds laiks, kad naudas dieviņš visur stāv blakus. Muzikanti secina, ka, ikdienā aprunājoties, visi šķietam ļoti, ļoti godīgi, bet, paskatoties vērīgāk, visur apkārt “peld” shēmas, un tas ir drausmīgi. Lielākā daļa cilvēku grib vienkārši izdzīvot, bet shēmotāji ir tikai šaura daļiņa.
Kas ir lienētie būri? Tie nospiež cilvēku, padara par vergu. Senos laikos vergam bija daudz mazāk problēmu nekā mūsdienu cilvēkam. Saimnieks nodrošināja māju, pārtiku un pat nelielas izpriecas. Šodienas “vergturim” tas pat nav jānodrošina. “Vergam” pašam ir jārūpējas, lai būtu, ko paēst, kur dzīvot, lai varētu ierasties darbā. Lienētais būris šodien kalpo līdzīgi kā sendienās verga riņkis, kuru saimnieks uzlika kaklā, lai vergs nevarētu paēst miltus, ar kuriem viņš strādāja. Kā vergam pie kājas piesieta metāla bumba, un mēs cenšamies, lai iegūtu arvien skaistāku un modernāku bumbu.
“Vairogu” muzikanti secina, ka viņu auditorija būs cilvēki, kuri prot klausīties un saklausīt. Tomēr, kad viņi dosies uz skatuves ar savām dziesmām, līdzi tiks aicināts arī stāstnieks, kas pirms koncerta ļaus klausītājiem tuvāk iepazīt seno Tālavas valsts vēsturi. Tad sekos dziesmas, kas rosina domāt. “Ja nezināsim, no kurienes nākam un kas esam, tad nākotne būs stipri miglā tīta. Ja cilvēki to nesapratīs, dzīvojot lienētajos būros, mēs kā tauta sevi varam pazaudēt vispār,” uzskata Ando.
Ja iepriekšminētā uzstāšanās “Rudzupuķu” jubilejā bija tikai kā izmēģinājums, lai saprastu, vai klausītājs dzird viņu vēstījumu, tad daudz nozīmīgāka uzstāšanās “Vairogiem” gaidāma Lieldienās, kad viņi uz Trikātas kultūras namu aicinās savus draugus un domubiedrus. Tas būs no pērnā gada septembra rūpīgi gatavots stundu ilgs koncerts, pēc kura, ja publika vēlēsies, būs arī danču vakars. (Nejaukt ar deju vakaru!) Uz koncertu laipni būs gaidīts ikviens interesents.
UZZIŅAI
No grupas ’’Abulmalas burlakas” vēstures
„Beverīnas dziedonis”, „Tālivalža dārgumi”,” Kaugurieši”, „Trikātas valsis”, „Beverīnas ceļvedis”. Tie ir tikai daži no 15 dziesmu nosaukumiem, kas iekļautas Beverīnas novada atpazīstamības projekta skaņu diskā „Laika vīra piezīmes”. Muzikanti savulaik par šo darbu saņēmuši apbalvojumu “Beverības lepnums”.
Dažādu vietvaru maiņu rezultātā rūpīgi lolotais darbs “paslaucīts zem paklājiņa”. Disks joprojām nav izdots.
