Izdzirdot vārdus, neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu mantu, pirmajā brīdī šķiet, ka tur ir pretruna, taču, domāju, ka ikvienam no mums dzīvē ir bijis daudz situāciju, kurās varam pārliecināties – šī atziņa darbojas precīzi. Mēs patiešām neesam tik bagāti, lai pirktu nekvalitatīvas un lētas preces. Cena taču parasti neatšķiras bez iemesla. Dārgākā prece ir daudz kvalitatīvāka un ilgāk kalpos, bet lētākā itin ātri kļūs nederīga. Diemžēl mūsu zemās algas un inflācija liek izvēlēties – pirkt vai taupīt. Taču gudrs un pieredzējis cilvēks vienmēr padomās, ko pirkt un uz kā rēķina taupīt. Rakstot laikrakstā par, piemēram, celtniecību un renovācijām, mani vienmēr ir mulsinājuši tā saucamiem pakalpojumu vai preču iepirkumu konkursi, kuros vienmēr jāuzvar lētākajam piedāvājumam. Ja privātajā dzīvē, iegādājoties mantu ilgtermiņa lietošanai, es nekad neizvēlēšos lētāko, tad valsts un pašvaldību institūcijās ir citi principi. Kāpēc tad brīnāmies, kad sabrūk tikko noasfaltēts ceļš, iebrūk ēkas jumts un notiek citas ķibeles? Viss tapis pa lēto. Iepērkot nepieciešamās preces, vadoties tikai pēc zemākās cenas, reāli tiek pirkts kaķis maisā. Rēķinoties ar piedalīšanos iepirkumu konkursos, ražotāji pielāgo izstrādājumu aprakstus to prasībām, un rezultātā visu ražotāju izstrādājumu apraksti ir ļoti līdzīgi. Cik lielā mērā tie atbilst realitātei, neviens nepārbauda, jo vērā tiek ņemta vienīgi lētākā cena. Protams, kopus nauda, tas ir, nodokļu maksātāju nauda, ir jātaupa, taču ne reti, vadoties pēc lētuma principa, šī nauda tiek izšķērdēta.
