Neatkarīgi no situācijas barikāžu dalībnieki janvārī atceras tā laika notikums. Veikala “Elvi” saimniecības daļas vadītājs Gundars Avotiņš barikāžu laikā dzīvoja Rīgā un strādāja automobiļu VAZ centrā.
“Barikāžu laikā dežūrās piedalījos katru dienu. Protams, ne jau visu diennakti, bet vakarpusē un dienās, kad mazāk darba, vienmēr,” atceras Gundars.Interesantākais piedzīvojums bijis Zaķusalā uz tilta, kur atrodas gājēju tunelis. Dežurantiem izsniedza tā sauktos Molotova kokteiļus (degmaisījuma pudeles) un gadījumā, ja kāds censtos pielavīties televīzijai, tās vajadzēja aizdedzināt, lai dotu zīmi dežurantiem tornī. Viņš smej, ka nekādu varonību jau tur nevajadzēja.“Diemžēl esam izperējuši vanckaru,” skumji piebilst Gundars. Viņš ironizē par pašreizējo situāciju valstī – ir labi būt igaunim, nauda tērējas lēnāk. Līdzīgās domās ir arī bijušais “Lauktehnikas” šoferis Juris Lācis, kurš uz Rīgu kopā ar domubiedriem devās četras reizes. “Toreiz jutāmies pacilāti, tagad – piekrāpti. Nežēlojos par sevi. Man iet labi, bet redzot, kas notiek apkārt, nav priecīgs prāts. Drīzāk vilšanās,” stāsta Juris. Viņš uzskata, ka jānāk jaunai politiķu paaudzei un tai jāpanāk, lai ar godprātīgu darbu ikviens varētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. J. Lācis uzskata, ka ir nenormāli neticēt savai valdībai, bet šī neko labāku nav pelnījusi.
