Rudens pusē, kad pamazām jau sākam gaidīt pirmo ledu, ļoti efektīva plēsoņu cope ir ar dzīvo zivtiņu. Es par to esmu pārliecinājies vairākkārt. Lielākā problēma ir mazo zivtiņu saķeršana, jo tur, kur vasaras mēnešos to bija vienkārši lērums, tagad parasti valda klusums, jo līdaku, asaru un zandartu ēstgriba rudens pusē liek mazajām zivtiņām nolīst un paslēpties. Ļoti labi atceros kādu gadījumu no ļoti vēlas rudens copes. Vienā dienā nolēmām, ka brauksim uz Lobes ezeru līdakās, bet iepriekš no agra rīta iebrauksim Bebrupītē, kas ietek ezerā no austrumu puses un ir visiem līdaku tīkotājiem, sevišķi ziemā, kā donore mazo zivtiņu iegādei. No rīta pamostoties un paskatoties pa logu, biju nepatīkami pārsteigts, jo zemi klāja pamatīga sniega sega. Ko darīt? Tomēr izlēmām, ka brauksim, jo galu galā dienā tika solīta saulīte un vismaz septiņi grādi plusā. Aizbraucām pie upītes, bet te atkal nepatīkams pārsteigums. Viss pārplūdis, baisa straume un praktiski vienīgā vieta, kur var mēģināt makšķerēt, ir no tiltiņa. Nomocījāmies vairākas stundas, bet ar visu lielo pieredzi un barošanu tā arī nevienu mazo zivtiņu nenoķērām. Acīmredzot arī raudiņām šīs pēkšņās laika pārmaiņas nebija nākušas par labu un tās vienkārši nolīda kaut kur pakrastes pacerēs, lai mierīgi pārlaistu šo nelielo dabas stihiju. Ko darīt? Jāmeklē laime ezerā. Piebraucot pie bāzes, konstatējām, ka labu gabalu no krasta ezerā iestiepjas plāna ūdens sasaluma virskārta. Bāzes saimnieks, laipni atvēlējis laivu, piešķīra arī deviņas mazas raudiņas, kas tajā brīdī mums likās zelta vērtībā. Airējos un jūtu, ka salst pirksti, bet pie sevis domāju, ka interesanti gan, jo ziemā pie –20 grādiem varu darboties uz ledus ar plikām rokām, bet te pie +5 salst pirksti. Laikam jau lielais mitrums darīja savu. Labi vēl, ka biju uzvilcis ziemas zābakus un ziemas kostīmu. Iebraucām, noenkurojāmies un iemetu pirmo līdaku makšķeri, tad otru. Mans kompanjons rīkojās tieši tāpat. Vispār jau interesanta ainava sanāca – apsniguši koki un laiva ezerā. Sēžam, gaidām, bet pirmajā stundā copes nav. Jau sāku pārdomāt, kur pārbraukt, kad vienas makšķeres pludiņš sāk ļoti strauji nesties uz sāniem, bet, papeldējis pāris metrus, strauji nozūd zem ūdens. Man tajā brīdī pamira viss, kas vien varēja to izdarīt. Ilgi negaidot, jo dzīvā zivtiņa manā izpildījumā vienmēr tiek uzkabināta aiz muguras, piecirtu un sajutu patīkamu pretestību. Pēc neliela cīniņa līdaka bija laivā. Auksta gan kā no ledusskapja saldētavas – nospriedām un sākām atpīt to no uztveramā tīkliņa, kad manam copes biedram kāds sāka pamatīgi raustīt makšķeri. Bija paņēmusi otra līdaka. Kamēr mēs starodami ņēmāmies ap pirmo copi, nebijām redzējuši. Nebija jēgas vairs ko gaidīt. Sekoja piecirtiens, un tad jau otra līdaka bija laivā. Ar to brīdi cope panesās ne pa jokam. Diemžēl beigu akords pienāca arī mazajām zivtiņām, kad laivā mums bija pa abiem jau piecas līdakas. Tā kā man pašam bija tāds laika posms, kad cītīgi nodarbojos ar zemūdens šaušanu, tad bieži vien arī ziņkārības pēc tāpat bez „stroķa” peldēju gar zāļu kantīm un vēroju zemūdens pasauli. Interesanti bija salīdzināt, kā uzvedas zivis rītos, vakaros un arī pielāgojoties laikapstākļiem. Piemēram, saulainās dienās līdakas praktiski nekur nebija manāmas. Ja vēl kādu varēja kaut kur ieraudzīt, tad caur kādu zāļu spraugu dziļi zālēs. Agri no rītiem, kad saule vēl nav uzripojusi virs horizonta, līdakas no zālēm izbāzušas tikai savu kaulaino purnu un guļ sastingušas kā pagales. Pavisam cita lieta ir tad, kad debesis ir nomākušās un šādi laikapstākļi nemainīgi ir visu dienu. Redzamība zem ūdens, protams, pasliktinās, bet līdakas ir vairāk samanāmas klajumos. Nav svarīgi, vai tas ir vasaras vidus vai rudens. Turklāt tās atrodas pārsvarā lēnā kustībā. Cik man izdevās novērot, salīdzinoši maz ir tādu situāciju, kad tās pilnībā stāv uz vietas. Tieši tāpēc ir izskaidrojams, ka rudenī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu der „izsēdēšanas” variants, jo, ja vieta ir jau pazīstama, tad tā dienā, kad ir apmācies laiks, noteikti kādā brīdī nostrādās. Vēl labāk, ja izdodas atrast palielu klajumu, kas no visām pusēm ir ieskauts ar zālēm vai zāļu puduriem.
Biežāk – pa ezeriem
Pats copi „uz dzīvo” visbiežāk izmantoju ezeros. Protams, lielākā problēma ir sagādāt kvalitatīvas un pareizā izmērā mazās zivtiņas, kas līdaku un asaru pastiprinātas barošanās periodos mēdz nolīst dziļi zālienos, kur vieglāk noslēpties, bet makšķerniekam un līdakām grūtāk tikt klāt. Tā kā ezeros visbiežāk cope notiek no laivām, tad, braucot un pētot iespējamo vietu, izvēlos tādu rajonu, kur varu izdarīt nelielu iebarošanu dzīvo zivtiņu ķeršanai un lai ieekonomētu jau tā īso rudens dienu, varētu uzreiz arī iemest līdaku makšķeri. Vienmēr laivā līdzi ir arī spinings ar mānekļu kasti. Ko darīt, ja mazās tiešām neķeras? Lielas un neapšaubāmas priekšrocības ir tiem, kam zināmi karūsu dīķi un ar smeļamo maiļu tīkliņu var zibenīgi tikt pie kārotajām zivtelēm. Protams, vienam otram tūlīt būs atziņas, ka ar šādu maiļu tīkliņu var tikt pie maza izmēra karūsiņām, bet tas pareizais lielums ir samakšķerējams tikai ar makšķeri, un bieži vien tas ir pagarš process. Tomēr iesaku ar karūsiņām būt uzmanīgiem, jo derētu padomāt par to, vai šajā izvēlētajā ūdenskrātuvē tās vispār dzīvo. Ja to tur nav, tad var gadīties visādi, jo līdakām, kā likums, vislabāk garšo tās, ar kurām viņas ir barojušās līdz šim.
Ar fīderi labāk arī gruntsmakšķerēšanai
Līdaku makšķerēšanai ar dzīvo zivtiņu man ir sagatavoti divi fīdera kāti ar testu līdz 80 gramiem un garumu no 3,60 līdz 3,90 metriem. Kāpēc tieši fīderi? Manuprāt, tie ir kā radīti ne vien gruntsmakšķerēšanai, bet arī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Stingrs kāts un elastīga spicīte ļauj izdarīt tālus metienus neriskējot, ka mazā zivtiņa metiena brīdī var norauties no āķa. Turklāt, pievelkot plēsoņu pie laivas un pateicoties lokanajai spicei, nav jābaidās, ka tā varētu pie šādas slodzes pārlūzt.Pastāv divu veidu makšķerēšana ar dzīvo zivtiņu un katrai no tām ir nelielas, taču diezgan būtiskas atšķirības. Vienā gadījumā ēsmu var kabināt sistēmā, kas „aplikta” ar vismaz diviem āķiem. Vai liekam vienžubura, divžuburu vai trīsžuburu āķus, tas, protams, ir katra makšķernieka paša ziņā. Taču ar šādi iekabinātu dzīvo ēsmu ir jārēķinās, ka ilgi dzīvot tā nebūs spējīga un vairāk būs domāta lēnai velcēšanai ar vairākām pīppauzēm. Tas viss notiek aptuveni tā, ka izdarām maksimāli tālu iemetienu, jo to pieļauj sistēmas dzelžainais mazās zivtiņas satvēriens. Mirkli nogaidot un uztinot auklu uz spoles, sākam lēnām zivtiņu vizināt pa ezeru. Pāris metrus novelkam, pauze, atkal pavelkam, pauze, un tā, kamēr sistēma ir pie makšķernieka. Šādam copes variantam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, zivtiņai ir dabiska smarža, otrkārt, ar šādu metodi var apmakšķerēt lielākas teritorijas. Sevišķi efektīva tā ir tad, ja plēsoņas ir mazkustīgas. Treškārt, tā kā zivtiņa ir „nolipināta” ar āķiem, tad praktiski jau pirmajā copes brīdī līdakai kāds āķis ir jau ieķēries un atliek vien zibenīgi piecirst, lai tās kaulainajā mutē tas iesakņotos vēl dziļāk, jo galvenais piedzīvojums būs vēl priekšā, kad zaļsvārci vajadzēs izvilkt no ūdens. Lai ar šādu metodi copētu, ir jābūt diezgan lielam klāstam dzīvās ēsmas. Otra metode vairāk līdzinās gaidīšanas svētkiem. Es šajā gadījumā ņemu divas līdaku makšķeres, no kurām vienu ar dzīvo zivtiņu piemetu pie zālēm, bet otru – klajumā. Jebkuru dzīvo zivtiņu uzkabinu ar trīsžubura palīdzību tieši muguras virsējā daļā starp mugurkaula asaku un augšējo spuru, bet neaizķerot ne vienu, ne otru. Tā ir visstiprākā un izturīgākā mazās zivtiņas ķermeņa daļa, ar kuras palīdzību izdarot vieglus metienus, zivtiņa neaiziet bojā pat pusstundas laikā. Savukārt tajā brīdī, kad ir notikusi līdakas cope un pludiņš pazudis zem ūdens, ilgi negaidu, jo vismaz 90% gadījumu zaļsvārce savu laupījumu ņem pa vidu. Tātad trīsžuburu āķis tai ir jau mutē. Kad vēl puikas gados makšķerēju ar dzīvo zivtiņu, tad vienmēr kabināju to aiz vienžubura āķa un zivtiņas nāss. Iedomājamies, ka dzīvajai zivtiņai mutē ir vienžubura āķis, kas aizķerts aiz nāss. Līdaka saķer zivtiņu aiz vidus un pirmajā mirklī parasti sastingst uz vietas, tad ar savu cieto žokļu tvērienu mēģina zivtiņu padarīt mierīgāku, lai sāktu to ar žokļu palīdzību sagriezt tādā virzienā, lai galva būtu tēmēta uz rīkli, jo lielā plēsoņa ļoti labi zina, ka nav vēl novērots, ka zivis mācētu zibenīgi peldēt arī atpakaļgaitā. Bieži vien šis process norisinās diezgan ilgi un atkarīgs no zivtiņas pretošanās spējām, līdakas vairāk vai mazāk veiksmīgā tvēriena un apetītes, kā arī ēsmas lieluma. Cik reižu nav bijis tā, ka makšķerniekam pacietības mērs jau beidzies un seko piecirtiens, kā rezultātā mēs lielas zivs pretestību pat neesam sajutuši, bet zivtiņa ir sagraizīta kā ar žileti vai vispār norauta. Ja izmantojam vienžubura āķi, tad pastāv versija, ka, saspiežot zivtiņu, tiek saspiests plakaniski arī āķis un piecirtienā vienkārši izlido no līdakas mutes ārā. Varētu izmantot trīsžuburu āķi un iekabināt to aiz nāss, bet, līdakai griežot ēsmu, tās mutes atvere neatplešas tik plati, lai tajā viegli ieslīdētu arī „trijnieciņš”, bet gan ar kādu no āķiem nereti asi ieķer līdakas mutes sānā. Seko zibenīga reakcija, un mazais tiek izspļauts no mutes, bet mēs brīnāmies, kas tad tas, ka bija tik stabila cope, bet pēkšņi pludiņš uzlec atpakaļ ūdens virspusē un nekas vairs nenotiek, savukārt mazā zivtiņa ir kā no gaļas mašīnas izvilkta. Kas attiecas uz auklām, tad līdaku makšķerēm uz dzīvo vai spiningam izmantoju tikai un vienīgi pītās auklas. Resnums no 0,15 līdz 0,19 milimetriem. Pludiņa „kravnesība” ir atkarīga no mazās zivtiņas lieluma, bet parasti tā nepārsniedz 10 gramu. Kā likums, pluds ir bez spilgtām krāsām!!! Sevišķi tas attiecas uz seklām vietām, kur dziļums nepārsniedz pusotru divus metrus. Kā par nelaimi, copes lietu veikalos tieši šādi spilgti prožektori ir pārsvarā pārdošanā un nākas mājās tos pārmālēt. Labs jautājums, vai, makšķerējot līdakas ar dzīvo zivtiņu, būtu nepieciešams lietot metāla pavadiņas. Šeit man pašam domas dalās, un copes vietā es mēģinu šo jautājumu atrisināt tādā veidā, ka uz vienas makšķeres pavadiņa ir, bet uz otras nav. Metāla pavadiņu cenšos likt pēc iespējas tievāku un lokanāku (kvalitatīvāku) ar diviem griezuļiem un trīsžuburu āķi, kura lielums nepārsniedz Nr 6, bet visbiežāk Nr 8. Trīsžuburam gan jābūt kvalitatīvam un asam ar klasiskiem āķu izliekumiem un pēc iespējas īsāku kātiņu.
