Makšķerniekiem izveidojušies tādi stabili noteiktas zivs sugas copes laiki. Pavasaros tās ir raudas un vimbas. Tad nāk posms, kad liela daļa copmaņu metas uz līņiem, tad seko rudens butes. Būtībā šīs zivis ņem cauru gadu, tikai rudens pusē butes ir tuvāk krastam un zivju svars sasniedz pat kilogramu. Pārsvarā copējam jūrā, bet arī līcis nav tā vieta, kur butes būtu ar uguni meklējamas. Pārsvarā butes makšķerē ar gruntsmakšķerēm un uz āķa liek balto zivju gabaliņus un krevetes. Copei uz butēm ir tā priekšrocība, ka nav nepieciešams smalks inventārs.MakšķerkātiStandarta garums copei jūrā ir no 3,60 līdz 4,5 metriem. Īsākos var izmantot tad, ja jūra ir mierīga, savukārt garos liekam lietā tad, kad jūrā valda viļņi un vējš. Vēl garākiem makšķerkātiem ir tā priekšrocība, ka, lai izdarītu tālu metienu, nav jāizdara asas kustības ar kātu, bet gan, nedaudz iešūpojot, līgani palaiž vaļā auklu. Visieteicamākie ir saspraužamie jeb štekera kāti, jo galvenā labā īpašība ir tā, ka tie neapšaubāmi ir izturīgāki nekā teleskopiskie makšķerkāti. Protams, atšķirība ir arī cenā. Laika apstākļi nosaka izvēliCopei jūrā visbiežāk izmanto makšķerkātus ar testiem 100 – 250 g. Tautā tos sauc par karpu kātiem. Lielie testi nepieciešami, ja izmanto smagos svinus ar “ūsiņām”, kas savukārt tiek lietoti, ja jūra ir nemierīga. Lai ēsmu noturētu uz vietas, nepieciešami vismaz 125 grami. Šādos ekstrēmos apstākļos arī auklas resnumam jābūt vismaz 0,35 – 0,4 milimetru biezumā, jo svini ar ūsiņām viļņos mēdz ierakties jūras smiltīs un tad, lai izkustinātu tos no vietas un izvilktu makšķeri ārā, nākas kādu brīdi uz auklas izturības rēķina kustināt tālāko galu un panākt, ka svins iznāk no smiltīm. Šāda makšķere tiek lietota, ja jūrā ir spēcīgs pretvējš. Savukārt normālos apstākļos pilnībā pietiek ar 4,20 metru garu kātu un 60 – 80 gramu smagu visparastāko svina grimuli, vēlams – ar tukšu vidu. Formas ļoti dažādas un eksperimenta kārtā var noteikt, kas tajā vai citā brīdī noderīgāks. Sliktāk, ja pūš spēcīgs sānu vējš. Kad gruntsmakšķere iemesta, to vajadzētu kaut kādā veidā nostiprināt un dara to citādāk, nekā copējot kaut kur sauszemes ūdeņos. Parasti jūrā copējot, makšķeri liek vertikāli un iestiprina to dažāda veida konstrukcijās. Es, piemēram, santehnikas veikalā esmu iegādājies 1,2 metrus garas un 6 centimetrus diametra platas plastmasas trubas, kas parasti kalpo notekūdeņu novadīšanai. Tās iespiežu smiltīs, un pēc iemetiena makšķerkāta apakšējo daļu vienkārši iebāžu tajās. Kāts ir gaisā, un līdz ar to manu auklu mazāk iespaido jūras vēju radītie viļņi. Signalizatorus jūras copē parasti neizmanto, citādi tie vējā un no viļņiem auklas radītajās makšķeres svārstībās visu lauku nemitīgi signalizēs. Cope tiek vērota pēc spicītes. Sagaidot nakti, pie spicītes gala piekonstruē spīguļus. Ir arī tādi ar paresninātu galu, ko tumsā var labāk ieraudzīt.Spoles, auklas, āķi un vēl šis tas Kas attiecas uz spolēm, parasti cenšos izmantot vidēja lieluma spoles, ar iespēju uztīt uz tās vismaz 150 metru auklas. Tas tāpēc, ka ne vienmēr jūrā iznāk copēt tur, kur dziļums pienāk tuvu krastam. Kaut gan jāsaka, ka esmu veiksmīgi vilcis butes arī uz pirmā sēkļa, kur dziļums nebija lielāks par 25 centimetriem un turklāt bija pamatīgs pretvējš ar pieklājīgu vilni. Brīžiem šķita, ka sēkļa vietā starp viļņiem var redzēt pat smiltis, un tomēr butes bija arī tur. Auklas nokrāsai nav nozīmes. Kas attiecas uz spolēm, nav nekādas nepieciešamības pirkt “super” dārgas, pilnīgi pietiek ar visvienkāršākajām grunteņu spolēm, kas veikalos maksā ap 25 latiem. Vienīgais, ko ieteiktu, ir atbraucot mājās no copes jūrā, noņemiet spoles no makšķerkāta un rūpīgi pacentieties tās izskalot zem dušas. Šāda procedūra paildzinās spoles mūžu. Un vēl, manuprāt, zinot, ka jūra var dāvāt arī kādu lielāku pārsteigumu ne tikai buti, ieteiktu pirkt spoles ar baitranera sistēmu. Tā pie pareizas apiešanās pasargās jūs no pavadiņas noraušanas. Kas zina, ko jums nāksies likt mājās cienasta galdā, pateicoties šīm spolēm.Nedaudz par auklas izvēli. Protams, tā nav nekāda lielā un aprobežojas ar divām versijām – monofilo vai pīto auklu. Jūrā pīto auklu neieteiktu lietot tikai viena iemesla pēc. Bieži vien lielākās butes ķeras tieši diennakts tumšajā laikā. Tādos brīžos nereti neievēro, ka aukla apmetusi cilpu ap makšķeres spicītes galu, un tā kā metieni parasti tiek izdarīti maksimāli spēcīgi, šādos brīžos nākas noklausīties, kā atskan nepatīkams, bet kaut kur jau dzirdēts sprakšķis. Jūsu pavadiņu sistēma aizlido un iekrīt kaut kur patālu jūrā. Lūk, te ir starpība starp pīto un monofilo auklu, jo pirmā ļoti baidās asu cirtienu. Praktiski tā momentā ir pušu. Turpretī monofilā, pateicoties savai elastībai, daudzreiz šādu slodzi iztur un ļauj atpiņķerēt problēmu, un bez liekām papildu siešanas darbībām turpināt copi. Āķi un to sistēmas Nekādu īpašo gudrību te nav. Sistēmas var siet paši vai nopirkt veikalos. Vienu gan nepieciešams likt aiz auss, ka jūrā ir pietiekami daudz dažādu drazu, akmeņu un visādu citādu “ķērāju”, kas bieži liks sistēmu “atstāt” sāļajam ūdenim “sagraušanai”. Tāpēc pats praktiski bez vismaz 10 gatavām sistēmām uz šāda veida copi nemaz nebraucu. Sistēmu cenas veikalos ir aptuveni 0,50 – 1,75 lati. Sastāv tās no divām līdz četrām pavadām, un āķu izmēri ir 1 – 8. Pārsvarā izmanto klasiskos liekumus ar pēc iespējas garākiem kātiem. Pats, piemēram, ņemu sarkanos, nedaudz izliektos zušu āķus. Pavadiņu resnums 0,3 – 0,4 milimetri. Neatņemama sastāvdaļa ir krāsainās pērlītes, ko uzver uz pavadiņas. To uzdevums ir piesaistīt butes uzmanību, un tas pierādījies vairākkārt. Vajag atcerēties, ka butes ēsmu ierij ļoti dziļi un viņu kaulainās mutes nemaz tik viegli āķi neatdod. Līdz ar to uz copi līdzi jābūt šķērēm, pincetei un āķu izņēmējiem. Cope ar pludiņu Šo copes veidu izmanto ļoti reti. Iemesls saistīts ar jūras šūpošanos. Taču, ja izdodas ierasties uz copi, kad jūra ir apbrīnojami mierīga, tad noteikti ieteiktu šo veidu izmantot. Nepieciešami tālmetiena pludi. Ja domājam par makšķerkātiem, vislabāk te iederēsies kāds rupjāks mačkāts vai fīders. Kātu garums 3,90 – 4,20. Pludam kravnesība būs diezgan paliela un vajadzētu sasniegt pat 20 gramu. Tādu vaglera tipa pludiņu var iemest pat 60 metru tālu. Svinu liek slīdošo un cenšas to noguldīt uz grunts. Pats copes brīdis labi redzams, jo pludiņš “aiziet” zibenīgi. Tas vienkārši pazūd, toties, kas par “kaifu” ar 30 gramīgu mačkātu vilkt aptuveni kilogramu smagu buti, kura nepārtraukti cenšas “pielipt” smilšainajai gruntij! Turklāt, copējot ar pludiņmakšķeri, bute nepaspēj āķi dziļi ierīt.
