Gunda Sīmane (Blauberga) ir dzimusi un uzaugusi Rīgā, bet vasaras aizvadītas pie vecmāmiņas Aknīstē pie pašas Lietuvas robežas. Tā nu dzīve iegrozījusies, ka tagad viņas mājas ir otrā Latvijas pusē – pie Igaunijas robežas. Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu Gunda beidza 1975. gadā, un kopš tā laika viņa ir bijusi ciešā saistībā ar mākslu. “Man paveicās, jo uzsāku strādāt prestižā vietā Rīgas dekoratīvās mākslas kombinātā, kur varēju strauji augt, pilnveidoties un praktiskā darbā daudz mācīties no īstiem, ievērojamiem māksliniekiem,” atceras Gunda. Viņa ir strādājusi pie tautas sasniegumu izstādes noformēšanas Mežaparkā, gatavojusi plakātus un interjeru projektus, sākot no mēbelēm līdz sienu un logu gleznojumiem. Gunda atceras darbus Rīgas domē, Aviācijas institūta sēžu zālē. Līdzās tam nācās audzināt meitu Andu un vakaros strādāt savā darbnīciņā Carnikavā, kur devās gadu pēc skolas beigšanas, kad apprecējās ar mākslinieku Jāni Sīmani. “Man ļoti gribējās būt un strādāt cilvēkos. Vienatnē var strādāt nobriedis meistars. Carnikavā sabiedriskā dzīve man izvērtās dziedot korī “Undīne”. Piedalījāmies dziesmu karos un braucām ekskursijās. Bija jauki,” smaida Gunda.No medaļas līdz mājoklimAnda bija tā mazā jaukā radībiņa, kas mammu vienmēr pieturējusi mājai. Iespējams, tieši tāpēc izpalika lielā mācīšanās akadēmijā, taču viņa joprojām uzskata, ka visvairāk ir guvusi no praktiskās darbošanās un cilvēkiem, ar ko kopā strādāts. Vēl tagad Gunda atceras kompozīcijas un gleznošanas uzdevumus lietišķās mākslas vidusskolā, un tie ļoti noder arī šodien. Viņa ir pateicīga saviem skolotājiem un visai sadzīvei, kas valdīja vidusskolā 80. gados, kad māksla Latvijā sita augstu vilni. “Man joprojām kā Bībele ir Sandras Kalnietes tolaik izdotais tekstilmākslas albums, tostarp arī ar manu un vīra kursabiedru darbiem. Tas ir zelta laikmets tekstilmākslā un joprojām spēj iedvesmot bērnu iztēli,” uzskata Gunda. Pedagoģes diplomu viņa ieguva Mūzikas akadēmijā nepilna laika klātienē gadu ilgos kursos.Valkā Sīmaņu ģimenē ieradās 1984. gadā, kad pilsēta svinēja 400 gadu jubileju. Tolaik Carnikavā viņiem kļuva par šauru, jo piedzima otra meita. Jānis mākslas kombinātā bija saņēmis pasūtījumu medaļai un, pamazām iepazīstoties ar pilsētas vadītāju Intu Laganovsku, abiem piedāvāja darbu un iespēju novīt savu ligzdiņu. Abiem māksliniekiem joprojām ir mērķis šo ligzdiņu atjaunināt, uzlabot un palielināt, lai arī meitām būtu prieks atbraukt. Ir plāns paplašināt arī košumdārzu, kur vasarā kopā pasēdēt.Vīrs – perfekcionists mākslāJautāta, kā ģimenē var sadzīvot divi mākslinieki, turklāt, ja viens no tiem savulaik Latvijā bija viens no vadošajiem medaļu māksliniekiem, Gunda atbild, ka nebija iemesla strīdēties, jo viņa lielākoties nodarbojās ar bērniem. Nu gan, kad bērniem ir sava dzīve, mamma jūtas brīvāka. Vien vasarās viss cits jānoliek malā un par galveno vietu kļūst ģimenes atpūta dārzā. “Jāņa darbi vienmēr ir bijuši ļoti perfekti. Viņš Mākslas akadēmijā ir beidzis tekstilmākslas nodaļu un veidojis daudzu kultūras namu skatuves aizkaru metus. Mākslinieku savienībā gan viņš iestājās kā medaļu mākslinieks. Šis darbs prasa milzu koncentrēšanos un mieru,” par vīru teic Gunda.Katra diena ir atšķirīgaIkdienā Gunda ir skolotāja gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuri iesaistījušies mākslas skolas studijas darbā. Visvairāk viņai patīk, ka katra diena ir atšķirīga. Šajā mācību gadā viņa līdztekus gleznošanai un zīmēšanai māca arī kompozīciju un daudzas lietas nākas atcerēties. G. Sīmane par nozīmīgu sevis pilnveidošanas veidu uzskata mācības dažādos kursos. Viņai tas ļoti patīk. “Mākslās ienāk dažādas jaunas tehnoloģijas, cilvēkiem kļūst vairāk brīvā laika. Iespējams, ka manis ejamā taka varētu būt mūžizglītības darbs ar sava vecuma un vecākiem cilvēkiem,” prāto māksliniece. Viņa vada zīda un stikla apgleznošanas, filcēšanas un dekupāžas tehnikas kursus Sarkanā Krusta Valkas komitejā vecāka gadagājuma sievietēm. Kundzītes mājās izšuj brošas, veļ bumbiņas krellēm un visu paveikto nes uz kursiem, lai saliktu kopā un izveidotu tīkamu gala iznākumu. Kopā ar mākslas skolas studistēm tiek apmeklētas muzeju un citas izstādes, tās apspriestas un vērtētas. Visām ir arī interese par glezniecību, tāpēc viņas izmēģina pasteļa tehniku, veido pazīstamu mākslinieku darbu kopijas un strādā arī dabā. Joprojām aktuāla ir zīda apgleznošana. Gunda domā, ka studijā varētu iesaistīties arī vīrieši, darbojoties ar koku un metālu. Tehniskā bāze jaunajā mākslas skolā būs gana pamatīga, lai strādātu arī vīrieši.Senču lietas kopā ar kristietībuSīmaņu ģimenē ir stingra tradīcija kopā svinēt Jāņus un Ziemassvētkus. Tas ir rituāls ar došanos pēc egles, pīrāgu cepšanu un visām citām svētkiem piedienošām lietām. “Mūsu ģimenē ļoti cieši ir savijusies senču ticība un kristietība. Domāju, ka nevienai tautai tā nav noticis tik lielā mērā kā latviešiem,” teic Gunda.Vecākā meita Anda, tagad Krūmiņa, ir vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāja Ziemeļblāzmas ģimnāzijā Rīgā. Brīvajā laikā viņa glezno un apgūst dažādas neparastu rokdarbu tehnoloģijas, kuras piespēlē mammai, lai tās ieviestu Valkā. Viņa auž celaines, kuras lietoja 11. – 12. gadsimtā līdz kristietības ienākšanai. Tās ir īpašas villaines ar bronzas kniedēm, kuras auda uz koka klucīšiem ar caurumiņiem stūrīšos. Šīs lietas izmanto seno laiku spēļu piekritēji. Viņa ir beigusi arī ādas amatniecības skolu un labprāt meitai uzšuj ādas zābaciņus. Andas meita Kristiāna mācās Rīgas amatniecības pamatskolas 5. klasē un jau piedalās dažādos mākslu konkursos. Jaunākā meita Zane strādā par fotogrāfi “Berga foto” un studē kultūras menedžmentu Starptautiskajā kultūras akadēmijā.Mantas lietas nav skārušasSīmaņu ģimene ir izdzīvojusi caur treknajiem gadiem un tagad arī caur liesajiem gadiem, taču viņi nejūt īpašas atšķirības, jo mantas kāre šo ģimeni nav skārusi. “Naudas man pietiek, taču, ja tās būtu vairāk, es labāk sakārtotu savu māju un kaut ko vairāk apskatītu, nopirktu vairāk grāmatu, taču tas nav būtiski. Mēs nejūtam tos zaudējumus, kurus pašlaik izjūt bijušie bagātnieki. Visvairāk iepriecina tas, ko mēs darām. Varam atļauties uz darbu doties ar prieku, un tas ir galvenais. Mans prieks ir relaksēties ziedu gleznošanā vasarā. Arī netāli ceļojumi mani iepriecina,” atzīst Gunda. Šogad meitas viņai uzdāvināja ceļojumu uz Stokholmas muzejiem. Gunda nevēlas būt ilgstoši prom no mājām, taču, ja viņai noteikti būtu jāmaina mītnes zeme, tad tā varētu būt Zviedrija.Jautāta par vērtībām, Gunda min, ka nākamie aiz ģimenes dzīves noteikti ir kolēģi mākslas skolā, jo tieši ar darbu var palīdzēt arī tuviniekiem. Darbs viņai dod visu, un tas noteikti ir viens no nozīmīgākajiem dzīves satvariem.
