Lai gan “Ziemeļlatvijas” redakcijas aizvadītā gada nogalē rīkotās akcijas “Kam es saku paldies!” termiņš jau beidzies, redakcijas pastkastītē joprojām pienāk pateicības vēstules. Tas tik tiešām priecē!
Aizkavējies paldies – dziļi sirdī glabāts un sildīts, veidots no daudzu pacientu teiktā sēžot rindā uz pieņemšanu Smiltenes ambulancē pie onkoloģes Tijas Zaļkalnes. Pie Tijas pulcējas daudz ļaužu ar dažādām prognozēm, cerot uz palīdzību. Ne visiem viņa spēj palīdzēt atvairīt smagās slimības, bet viņas gaišais, labestīgais miers un gudrība spēj daudziem iedvest cerības uz izveseļošanos. Tas redzams no cilvēku gaišām, cerīgām acīm, iznākot no kabineta. Daudzi atzinuši viņas spējas pret slimību atrast piemērotus medikamentus. Viņa ir cilvēks ar ļoti lielām darba spējām un izturību, braucot dežūrās arī uz Valmieru un Valku, kur visur atvairīt ciešanas un slimības palīdz dakterītes rokas, prāts un sirds. Man atmiņā palicis notikums ar kreiso roku, kura stipri sāpēja divas dienas. Dēls piezvanīja dakterītei Tijai. Viņa brauca autobusā uz Valku, uzklausīja notikušo un ieteica lietot konkrētas zāles. Roka vairs nesāp līdz pat šai baltai dienai. Daudziem paziņām solīju uzrakstīt šo pateicību, bet vecuma gausuma dēļ tas nebija izdevies. Rakstot šo vēstuli ceru, ka labie vārdi būs vērtīgāki par mantiskām dāvanām. Dakterītei Tijai jaunajā gadā novēlu pašai labu veselību.Aina, Lillija, Andris un vēl daudzi citi Smiltenē un tās apkārtnē
