Skaistāki par kalniem var būt tikai tie kalni, kuros vēl nav būts.
Skaistāki par kalniem var būt tikai tie kalni, kuros vēl nav būts
Trīs vīri no komandas, kas iepriekšējā vasarā veiksmīgi apceļoja Ālandu salas gandrīz 1000 kilometru garumā, 22. aprīļa rītā ierodas Rīgas lidostā, lai pēc dažām stundām jau būtu riteņbraucēju paradīzē Itālijā. Romas apskate nav maršrutā, tādēļ dodamies uz jūru līdz Civitavecijai, no kurienes iet prāmis uz Sardīnijas salu. Tas ir tikpat ilgs nakts brauciens kā no Rīgas līdz Stokholmai, taču bez izklaidēm, jo tūrisma sezona nav īsti sākusies.
Pāris stundu Kagliari paiet, meklējot informācijas centru, tūrisma un velo veikalus, jo norādītajās vietās objektus dabā neatrodam. Braucam Iglesiasas virzienā. Parādās pirmie pampaki. Kalnu kempingā kaulējamies ar itāli, līdz viņš par viesnīcu cenu nolaiž no 50 uz 20 eiro. Jau pirmā kalnu pāreja ir 350 metru, nākamās gandrīz 400 metru augstumā. Buggera – Arbusa – Guspini ir tālākais maršruts. Pēc 100 kilometriem uzceļam telti priežu mežā pie jūras. Par siltu ūdeni var tikai pasapņot.
Brokastojam Oristano kafejnīcā. Cenas paciešamas, ja tuvumā nav supermārketa. Gan Santa Katarinā, gan Guglieri un Bosā visi veikali ir ciet – jo no 13.00 līdz 18.00 ir siesta. Braucot uz Alghero, paveras vienreizēji skati uz jūru. Dienā veikti 115 kilometri, pēc burvīga saulrieta deviņos iestājas tumsa.
Piektajā rītā pusstundu zaudējam velokameras nomaiņai – vainīgs ērkšķis. Alghero – Porto Torresa. Kārtējo pasakaini skaisto saulrietu sagaidām, pie kempinga “La Foca”, taču te ir skaļa itāļu publika, tāpēc meklējam klusāku nostūri. Ceļamies kā vienmēr septiņos, bet pēc stundas jau esam “zirgos”. Pusdienlaikā – Santa Terēzā, bet 15.10 ar prāmi ceļamies uz Korsikas salu, kas pieder Francijai.
Arivederci Sardegna!
Bonžūr Corsica!
Stunda ceļā, bet biļetes cena 39 eiro. Bonifacio – pilsēta uz klintīm. Visi cenšas iemūžināt savdabīgās klintis. Stumjam velosipēdus, jo uzbraukt tādā stāvumā nevar. Pēc vecpilsētas apskates atrodam kempingu, saimniece neviesmīlīga. Izpalīdz tūristi un uzvāra mums ūdeni vakariņām. Pēc tam kāpju klintī, no kuras redzama visa piekraste. Lejā rāpjos tumsā, kādā nišā starp klintīm deg sveces un kūp vīraks. Uz brīdi piestāju – lai viss ceļojumā izdodas.
Nākamais posms Sartē – Propriano. Ir karsti un cepina. Kad attaisu velosomu, no tās izlien 70 centimetrus gara čūska. Tā bija vizinājusies apmēram 60 kilometru. Kad kalni atņēmuši spēkus, braucam pa līdzenumu, bet pēdējais 12 kilometru kāpums mūs galīgi piebeidz, līdz miestā Pili Canali atrodam vienīgo bodīti, un esam laimīgi. Pēc slāpju veldzēšanas augstu kalnos uzceļam savu trīsvietīgo mītni.
Korsika atstāja neskartas un mežonīgas zemes iespaidu
Astotajā ceļojuma dienā sasniedzam Napoleona dzimto pilsētu Aijaccio. Ekskursijas ar kultūrvēsturisku piesitienu. Vēlāk dodamies četru stundu braucienā ar bānīti cauri salai 150 kilometrus (32 eiro). Var vērot sniegotas kalnu virsotnes, kalnu upes ar ūdenskritumiem, senlaicīgus akmens tiltus, tuneļus, dzelzceļu serpentīnu veidā tāpat kā autoceļus. Stacijās var izkāpt un fotografēt. Nakšņojam pie jūras netālu no Bastijas. 30. aprīlī ir skaistākā velodiena – visu ceļu pa serpentīnu gar jūru. Tā man bija lieliska dāvana dzimšanas dienā. Vakarpusē sasniedzam Svēto Florenci.
Nākamajā dienā trīs stundas veltam Bastijai, bet pēcpusdienā ar prāmi ceļamies atpakaļ uz kontinentu. Šefa vārdiem sakot, Korsikā kā jau franču zemē ir ļoti laba vīnu, sidru un sieru izvēle, un tie ir krietni lētāki nekā Latvijā. Maija svētku vakariņas ir ieskaņa ceļojuma trešai daļai “Tour de Toskana”. Līdz šim veikti 850 kilometri.
Vīns un ģenialitāte ir lielākās Toskānas bagātības
No Livorno braucam uz Pizu. 12.gadsimtā būvētais zvanu tornis ne par matu nešķita šķībāks kā pirms diviem gadiem. Tālāk Luka – apbraucam apkārt vecpilsētai pa četrus kilometrus garo aizsargvalni, bet vakarpusē pusdzīvi sasniedzam kādu senu kalnu pilsētu Voltēru. Vairākkārt nācās pārvarēt 700 līdz 800 metru augstumu pa vertikāli. Nezinājām, ka Toskānā būs visgrūtāk.
12. dienā mūs gaida Toskānai raksturīgās kalnu pilsētas – San Gimignano un Siena – ar del Campo laukumu un domu. Spidometrs rāda jau 1122 kilometrus, par litrāžu uzskaite netiek veikta.
Svētdienā ir vēl lielāki pārbaudījumi. Asciano virzienā ir vismaz divi 15% kāpumi. Uzrāpjamies Castel di Piano (vairāk nekā 800 m v.j.l.). Malkas krāsnī ceptās picas ir fantastiskas, katru sadalām trijās daļās, lai var nogaršot no visām zortēm, baudām vietējo izlejamo vīnu – par 6 eiro litrā.
No rīta atkal kalnos virs 800 metru – uz Castel Azarra. Šajā pilsētā pusdienojot, pirmo un vienīgo reizi sāk līt. Tas ievelkas uz pāris stundām, kļūst auksti pēc pierastā 25-27 grādu karstuma. Lejup pa serpentīnu ceļš ir slidens. Vēl viens nokaujošs kāpums pēdējā no kalnu pilsētām uz klintīm – Pitigliano. Pilsētas viena par otru burvīgākas. Šeit pusdienās baudām ceptus kartupeļus ar cūkgaļu par 8,5 eiro. Beidzot ir līdzenums, aizripinām līdz Albiniai, kur telti uzceļam pašā jūras krastā. Peldamies jūrā, jo dušās var noskalot sāļo ūdeni. Brīnišķīgs saulriets ar Toskānas vīnu pēc veiktiem 111 kilometriem.
15. dienu sākam vilcienā Romas virzienā, jo dažam muskuļos sāk mesties krampji. Izkāpjam gandrīz jūras krastā. Tālākais ceļs līdz lidostai jau mums zināms. Gribas uz mājām, bet biļetes ir uz 7. maiju. Jūras krasts piecūkots trakāk nekā Getliņos. Negribam būt “smiltāju ģenerāļi”, apmetamies slēgtā poligonā aiz meža netālu no lidlauka skrejceļa gala. Ik pa minūtei līdz vieniem naktī paceļas un nosēžas gaisa laineri. Tas turpinās no pieciem rītā atkal. Bezmiega nakts. Ceļojuma noslēgumu nobojā nīkšana lidostā. 13.55 Roma – Rīga. 21.00 Rīga – Valka – Ūdriņi. Braucot pa Vidzemes šoseju, uzgriežu Radio 2, atskan tīkama melodija “Nekur nav tik labi kā mājās”… pat tad, ja tevi negaida kāds, un automašīnas spidometra rādītājs no 90 nemanot sasniedzis jau 125 kilometri stundā atzīmi.
***
fakti
“Mums ir vajadzīga atpūta un pārmaiņas. Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru…” (Džeroms K. “Trīs vīri laivā”)
Uzdevuma nostādne:
Salas ir mana vājība. Šoreiz ķeramies klāt Vidusjūrai. Sardīnija un Korsika ir iekļautas manā sarakstā “100 vietas, kas jāredz pirms miršanas”. Lai tevi nenopļautu saules dūriens, ar velosipēdu tās jāapceļo pavasarī vai rudenī. Brauciens mums dos svaigu gaisu, kustības un mieru, mainīgās ainavas rosinās domas, fiziskā piepūle radīs mums labu apetīti un veicinās veselīgu miegu. (A. Taurenis)
Komanda:
Aivars Taurenis – grupas vadītājs, kasieris un šefpavārs;
Uvis Zemītis un Aivars Grinbergs – divi spēcīgi un pārbaudīti džeki, kuri ved visu brauciena laikā nepieciešamo iedzīvi, bez kurnēšanas pacieš grūto un vienveidīgo ikdienu un neuzdod grupas vadītājam jautājumus, uz kuriem viņš nevar atbildēt, piemēram, kad būs veikals.
Kilometrāža:
Ar velosipēdu nobraukti 1335 kilometri (Sardīnijā 470, Korsikā 290, pa kontinentu un Toskānā 575).
