Tā vien šķiet, ka sinoptiķi savās prognozēs savstarpēji mēģina sacensties, kam izdosies iedot pārsteidzošāku informāciju par tuvāko dienu laikapstākļiem. Tas tāpēc, ka tik atšķirīgas laika prognozes pat vienas dienas rītos reti kad nācies sastapt. Laikam jau tāpēc tās arī skaitās prognozes, jo tad neviens nevar neko pārmest. Lai vai kā, bet šis rudens mums visiem ir iegriezies kā nemīlīgs laikaposms, un saulainas dienas es kaut kā nespēju atcerēties. Upēs un ezeros ūdens līmenis ir pavasara palu ietvaros. Copmaņi lamājas tiešā nozīmē, jo, pateicoties duļķainajam ūdenim, daudzviet izpaliek zināmo rudens copes vietu apgaita. Par rudens copi uz raudām vai brekšiem, izmantojot iebarošanu, daudzviet var vienkārši aizmirst un atliek vien līdaku, asaru un zandartu gūstīšana. Protams, savu artavu dod arī cope jūrā, kur šogad bez pārsvarā maza izmēra butēm itin prāvā skaitā pie krasta ir pietuvojušās mencas. Vēl var atzīmēt vēdzeļu makšķerēšanu, bet tā diemžēl ierastā veidā ar saviem krimināliem izmēriem, kas neatbilst līdzņemšanai, arvien vairāk nakts copmaņu sāk no sevis norobežot. Nupat jau tiek piesolīti pirmie sali. Ļoti iespējams, ka decembra nogali varēsim pavadīt uz ledus. Tas par iespējamo copi, bet pats pēdējo divu nedēļu laikā pabiju trīs dažādos ezeros.
Burtnieks – nemīlīgs
Sen nebiju bijis šajā lielajā un, pēc gultnes spriežot, gludajā vannā. Pēc sinoptiķu ieteiktajām prognozēm izvēlējāmies dienu, kad tika solīts vējš 4 m/s un apmācies laiks bez nokrišņiem. Tā kā jāizbrauc agri, jo kā nekā vismaz man divu stundu brauciens uz vienu galu, tad vēl agrā rīta stundā, gaidot kompanjonu ar auto, ieskatos laika prognozēs, kas joprojām apstiprina jau iepriekš rakstīto. Būs labi, nodomāju, vēl pārliecinājos, vai ir līdzi ezera sēkļu karte, un varam “sist autiņam dūmā”, lai ar rīta gaismu būtu uz vietas ezera krastā. Burtnieks sagaida nemīlīgs. Līmenis Salacas upē liecina par stipri vien palielinātu ūdens līmeni arī ezerā. Ja upē vēl vēju nejūt, tad ezerā iepriekš solītie 4 m/s jāreizina ar divi un jāpiepluso brāzmās vēl tikpat daudz. Ko tas nozīmē šajā ezerā, zina tikai tie, kas te pie šādos apstākļos ir bijuši. Tā kā ar velcēšanu nenodarbojamies vispār, jo garlaicīgāku copes veidu pat iedomāties nevaram, sākam meklēt aizvēja nostūrus. Sākums nav no sliktajiem, jo uz oranžīgas gumijas zivs piesakās ap 400 gramu smags asaris un pēc brīža to pašu gumijas mānekli iekāro arī līdaka, taču, pāris sekundes paspirinājusies, izlemj, ka šoreiz vēl līdzi man nedosies, un atstāj sev piemiņai gumijas zivtiņas asti. Patiesībā ar to mūsu tās dienas cope arī beidzas. Ap desmitiem rītā sākas nepārtrauktas lietavas, kas izmērcē mūs līdz pēdējai vīlītei. Pateicoties 20 zirgspēku “Hondas” dzinējam, drasējam pa ezeru no viena līča pie otra. Diemžēl copes nav. Ar to arī, vakara krēslai iestājoties, savu darbību beidzam.
Vēlreiz dodamies uz Vidzemes augstieni
Miera jau, protams, nav, tāpēc, trim dienām paejot, „velkam” uz sev labi zināmiem Sedas dīķiem. Šeit esmu bijis daudzreiz un arī panākumi nav izpalikuši. Pats ezera apsaimniekotājs gan saka, ka tik, cik viņam zināms, pašreiz pārsvarā ķeroties zemmēri, bet katram jau sava gudrība ejama, vai ne? Ūdens līmenis kā visur – krietni pāri par ierasto. Bet varbūt jāsāk domāt mazliet savādāk un tāds tagad tas būs katru rudeni? Tomēr tas, par laimi, nav tik augsts, lai pēc applūdušajiem krūmiem un pūstošajiem zāļu rajoniem nevarētu noteikt vecās labās un jau „iestrādātās” copes vietas. Jāsaka, kā ir, man te ir vairākas vietas, kur praktiski vienmēr kāda zaļsvārce piesakās. Tā ir arī šoreiz. Vēl gailim kūtī dziesma dziedama, bet man jau pirmā zaļsvārce laivā. Zinu, ka daudzi vietējie copmaņi Sedā izmanto rotējošos vizuļus. Strādā labi, bet es esmu ieciklējies uz džerkošanu un vobleru mētāšanu. Viss atkarīgs no tā, kas plēsoņai šodien vairāk patīk – agresīva vai miermīlīga spēle, un tas ir jāizdibina pašam makšķerniekam. Turklāt mānekļa spēles versijas ir dienas laikā jāmaina. Rudens pusē un tuvāk ziemai tomēr labāk strādā dabiskās krāsas. Piemēram, vobleri kā rauda vai asaris. Mānekļa apakšējo daļu noteikti ieteiktu spilgti sarkanu vai oranžu. Arī gumijas zivis – melns ar baltu, bet astei, kas velkot vibrē, gan vajadzētu būt spilgtā krāsā. Noteikti ir sen jau laiks izmest no galvas iesīkstējušo domu par to, ka vēlā rudenī, zālei pūstot, zivs no tās mūk ārā. Pilnīgas aplamības, un tas vairs nav pat jāpierāda. Vienu dienu viņa ir klajumā, bet otru – jau zālēs. Sedā tajā dienā tiku pie deviņām līdakām, ko varētu ņemt līdzi. Pārsvarā visas uzturējās vietās, kur apakšā zem ūdens ir nodevīgie krūmu zari. Nav viegli šādās vietās darboties, bet interesanti gan. Galvenais, noskatīties krūmu rindu un pa tukšo rajonu gar koku malu novilkt sekli grimstošu vobleri. Es saprotu, ka izklausās vienkārši, bet… es arī ilgi mācījos.
Lobes ezerā kā savā kabatā
Šo ezeru pazīstu ļoti labi. Zinu, kur līdaku pacelt un kur līni izcelt. Zinu, kur ziemā zaļsvārces dzīvojas un kur asari mitinās. Uz Lobes ezeru aizbraucām trīs dienas pēc Sedas purviem. Laiks ideāls. Apmācies, vējš 4 m/s. Ko vēl vajag?Pašreizējā brīdī līdakas ir sapulcējušās rajonā, kur ezerā ietek Bebrupīte, jo šeit no ezera uz ziemošanu pārpeld visas baltās zivis. Protams, plēsoņas seko barības bāzei. Ūdens līmenis ir pacēlies vismaz par metru, un tas nozīmē, ka līdaka vai asaris var būt pilnīgi visur. Pamēģini viņu atrast… Taču arī šajā it kā seklajā ezerā ir kantis, pie kurām vasarā uzturas līņi un brekši, bet rudenī un ziemā – līdakas un asari. Šīs vietas ir vienkārši jāuztausta un jāatceras. Lobes ezerā rudenī vislabākie rezultāti ir džerkojot, pie šāda ūdens līmeņa arī velcējot un izmantojot elementāros klasiskos šūpiņus, piemēram, „ciklopus”. Arī šajā copes reizē ļoti labi nostrādā „ciklops”. Tumša, apmākusies diena un gaišais sudrabiņš dara savu darbu. Kopumā noķeram 12 līdakas, vairākas tiek amnestētas, jūtami vēl vairāki līdaku iznācieni, bet mājās pārvedam katrs pa divām zaļsvārcēm. Lielākai nedaudz virs trīs kilogramiem, bet pārējās ietilpst mērā. Jā, lielās klusē, bet tūlīt jau būs pirmais ledus, un tad paskatīsimies, kas šīm padomā. Tā vien rādās, ka šis brauciens pa vaļējiem ūdeņiem ir bijis pēdējais. Visiem ne asakas jaunajā zemledus sezonā, un esiet prātīgi uz pirmā ledus!
