Mūsu valsts ir kā dators. Ar datoru ir jāmāk rīkoties, bet arī tad tas dažkārt uzkaras. Ko mēs darām? Restartējam. Mūsu valsts jau sen ir uzkārusies, bet joprojām šķiet, ka neviens to necenšas restartēt.
Tā ir atziņa no sarunas, kura notiek pēc aizvadīto svētku brīvdienu traģiskajiem notikumiem Sedas tīrelī, kas prasīja trīs valcēniešu dzīvības. Zīmīgi, ka šos vārdus saka mūsu kolēģa Vladislava Pormeistera brālis Mārtiņš, kurš šo dienu garumā uzņēmās visatbildīgāko misiju – veica glābšanas un meklēšanas darbu vadīšanu. Ne mirkli nešauboties, ka brālis un viņa vistuvākie draugi – Agris Meļķis un Bruno Kazaks – ir izmirkuši, nosaluši un gaida palīdzību kaut kur 70 kvadrātkilometru plašajā purvāja teritorijā. Līdz ar viņu neziņā no 17. novembra pēcpusdienas līdz pat 21. novembra pulksten 11.00, kad purvs atdeva pirmo no traģēdijas upuriem, bija desmitiem cilvēku, kuri devās uz Sedas purvu, lai palīdzētu meklēšanas darbos, un tūkstošiem cilvēku gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, kas notikumiem sekoja ar interneta palīdzību. Pirmo purvs atdeva Vladislavu jeb Iki, kā viņu sauca draugi un paziņas, drīz ūdenslīdēji atrada arī Agri un Bruno. Visi draugi nelaimes brīdī bijuši netālu viens no otra. Tagad sekos policijas darbs, lai noskaidrotu traģēdijas iemeslus. Jāpiebilst, ka joprojām nav atrasta laiva, ar kuru valcēnieši devās purvāja dīķī. Speciālistu domas dalās – vieni uzskata, ka laiva nevarēja nogrimt, citi, ja tai bijis kāds defekts, – varēja pazust purva ūdeņos. Tomēr nevar noklusēt faktu, ka glābšanas vestes bojā gājušajiem nebija.To klātbūtne būtu vienīgā iespēja, lai vīri varētu izglābties. Līdz krastam no nelaimes vietas bija 300 metru, dīķa dziļums – no aptuveni 2,5 līdz 3,5 metriem. Ledainajā ūdenī peldētāja spēki izsīkst ļoti ātri, ja viņam nav speciāla apģērba. Vīri bija devušies makšķerēt, un tērps ar garajiem gumijas zābakiem situāciju padarīja vēl bezcerīgāku.Īsumā notikumu gaita bija šāda. 17. novembris. Ap pulksten 16.15 tuvinieki saņem ziņu, ka makšķernieki vēl copē, ka loms ir labs – noķerta līdaka. Satumst, bet viņi neatgriežas. Pulksten 20.00 tiek paziņots policijai. Līdz 3.00 naktī lukturu gaismā kopā ar Strenču ugunsdzēsējiem ar laivu tiek pārmeklēts viens no purva dīķiem, kuru vēlāk kartē iezīmēs kā 7. sektoru. Šī ir vieta, kur pazudušie jau iepriekš devušies makšķerēt. Vējš, sniegs, viļņi. Rezultātu nav.18. novembris. Mārtiņš Pormeisters kopā ar draugiem un darba kolēģiem organizē vērienīgus meklēšanas darbus, jo visi ir pārliecināti, ka pazudušie ar laivu ir apmaldījušies un klīst Sedas tīrelī, kur purvainajā apvidū, lai izkļūtu līdz civilizācijai, nepieciešamas divas vai trīs dienas. 7. sektorā tiek atrasts airis, Vladislava jaka ar otrādi izvilktām piedurknēm, vēlāk – arī cimds, gumijas zābaks un pīrādziņi. Laivas nav. Visi ir pārliecināti par pozitīvu rezultātu, iedrošinošus norādījumus sniedz arī gaišreģi. Tiesa gan, katrs runā ko citu. Mārtiņš ir profesionālis, kurš meklēšanas organizēšanas darbos liek lietā savu robežsarga pieredzi. Palīdz meža dienests. Rodas ideja pārlūkot purvāju ar helikoptera palīdzību. Latvijas Bruņotie spēki nedod pavēli pacelties, jo traucē migla. Savu palīdzību piedāvā Igaunijas piloti. Latvija palīdzību nepieņem, laika apstākļi neļauj lidot mūsu gaisa telpā. 19. novembris. Pateicoties Mārtiņa profesionalitātei, tiek iesaistīti ļoti plaši brīvprātīgo spēki. Kā vēlāk atzīst VUGD Vidzemes reģiona brigādes komandieris Jānis Skrastiņš, savos 20 dienesta gados viņš nav sastapies ar tādu iedzīvotāju atbalstu. Ar savām motorlaivām palīgā dodas pazudušo radi, draugi, kā arī pilnīgi sveši cilvēki. Visu laiku darbus koordinēt palīdz arī Jevgēnijs Gendrjuks, kurš ir Mārtiņa atbalsts un palīgs. Helikopters joprojām nevar atlidot, augšējos atmofēras slāņos ir migla.20. novembris. Purvā vējš miglu ir izkliedējis. Joprojām strādā brīvprātīgie, kas ar laivām pārmeklē sektoru pēc sektora. Uz Sedu steidzas deltaplāna pilots Boriss, kura apņēmību un drosmi apbrīno visi klātesošie. Viņš pārlido purvāju. Mārtiņš atrodas putnu vērošanas tornī un ar rācijas palīdzību dod pilotam norādījumus. Zilām, nosalušām rokām un seju lidotājs atgriežas uz zemes. Rezultātu nav. Pār purvu pārlido privātais kukuruzņiks. Arī nekā. Helikopters nevar lidot – joprojām migla. Tai laikā VUGD darbinieki ar ķekšiem pārbauda 7. sektora gultni. Meklējumi dod rezultātu. Dzelmē dodas ūdenslīdējs. Tiek atrasts spinings, zivju uzķeramais tīkliņš, makšķerēšanas piederumu kaste, kā arī laivas motors. Laivas joprojām nav, bet tagad ir zināma negadījuma vieta. VUGD darbinieki pieņem lēmumu nākamajā dienā sākt zemūdens meklēšanas darbus.21. novembris. Sedā sākas meklēšanas operācija, kāda Latvijā vēl līdz šim nav pieredzēta. Uz Strenču novadu dodas 20 profesionāli ūdenslīdēji, trīs no viņiem, kuri nav dienestā. Brigādes izbrauc no Balviem, Madonas, Smiltenes, Alūksnes, Cēsīm, Valmieras un Rīgas. “Strādājām uz riska robežas,” pēc tam atzīs J. Skrastiņš. Laikā, kad notika glābšanas darbi, Strenču postenī nedežurēja neviens cilvēks, savukārt Valmieru sargāja tikai trīs ugunsdzēsēji. Sedas purvā atradās arī valsts policijas Vidzemes reģiona vienīgā motorlaiva no Cēsīm, kuru vadīja policists, kurš par saviem līdzekļiem ieguvis tās vadīšanas tiesības. Vidzemes reģionā neviena šāda speciālista apmācību valsts nav finansējusi.Ūdenslīdēji ar taustes palīdzību, jo redzamība ir plaukstas attālumā, pārmeklē 0,5 hektāru platību 7. sektorā. Pulksten 11.00 purvs atdod Vladislavu. Pēc 12.00 ūdenslīdēji atrod Agri. Tiek lemts, ka meklēšanas darbi pēc stundas jāpārtrauc, jo drīz sāks krēslot. Tomēr pēc brīža jau pienāk nākamā skumjā ziņa – arī Bruno ir bijis turpat 7. sektorā. Traģēdija ir atrisinājusies, bet jautājumu kļūst vēl vairāk, jo cerību nomaina skaudras sāpes. Kāpēc tā visam bija jābeidzas?Noteikti visu notikumu gaitu un secību pētīs un analizēs atbildīgie dienesti, bet viena atziņa ir jāņem vērā. Šis “dators” ir jārestartē. “Viss ir samazināts līdz pēdējam – štati, algas. Plāno vēl kaut ko mazināt gan policijā, gan glābšanas dienestā. Nedrīkst taupīt uz cilvēku drošības, veselības un dzīvības rēķina,” uzsver Mārtiņš Pormeisters. Viņš pateicas visiem palīgiem un vēlreiz akcentē, ka šajās dienās visi darbi tika veikti profesionāli, nebija nekādas pašdarbības un brīvprātīgo palīgu drošība bija nodrošināta. Tomēr valstij ir jābūt gatavai, ka var notikt līdzīgas nelaimes. Ne vienmēr nelaimē nokļuvušo radinieku vai draugu lokā būs šādi profesionāļi, kuri ar vēsu galvu spēj analizēt situāciju un koordinēt pārējos mērķtiecīgam darbam. Tas ir tiesībsargājošo dienestu pienākums un uzdevums. Nav pieļaujams, ka ārkārtas gadījumā jāveic virkne formalitāšu, lai palīgā sauktu zemessargus. Ne vienmēr nostrādās cilvēciskais faktors, kā tas notika šajā gadījumā.Policistu ir tik, cik viņu ir palikuši. Nav VUGD atsevišķi glābēji vai ūdenslīdēji, tie ir tie paši ugunsdzēsēji, kuri dežurē savos posteņos un dodas gan atbrīvot autoavārijās cietušos, gan kanalizācijas akā iekritušus suņus, gan dzēst mājas, gan meklēt noslīkušus cilvēkus. Kāpēc policija nekoordinēja darbus? “Brīdī, kad notikuma vietā ieradās policijas darbinieki, tur jau bija Mārtiņš Pormeisters, kurš ir profesionālis. Policija pieņēma lēmumu, ka Mārtiņš turpinās darbus, jo vislabāk pārzināja situāciju. Nebija nozīmes pēkšņi vadību atņemt cilvēkam, kurš vislabāk orientējas tajā vidē,” paskaidro Vidzemes reģiona policijas pārvaldes pārstāve Dace Jukāma. Grūti pateikt, kā notikumi risinātos, ja tur nebūtu cilvēka ar dienesta pieredzi. Var būt dažādi skaidrojumi un versijas, bet jāatceras, ka visi šie brīvprātīgie palīgi meklēja dzīvus cilvēkus. Traģēdija ir atrisinājusies, bet paliek daudz jautājumu un pāri tam filozofiskais: “Kurš un, galvenais, kad restartēs datoru?” Mūsu kolektīvā šis jautājums ir īpaši skaudrs, jo to mēs uzdodam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vladislavs bija mūsu datorspeciālists.
