Kādreiz biju pārliecināts, ka man atmiņā kā dzīves visskaistākais laiks paliks studiju gadi. Tā es domāju līdz Atmodas sākumam. Tagad zinu, ka dzīves visbrīnišķīgākais piedzīvojums man ir tieši Atmoda un darbošanās Latvijas Tautas frontē (LTF).Pagājuši jau 20 gadi, un atmiņas par tā laika notikumiem un Valkas tautfrontiešu aktivitātēm ir diezgan saraustītas un fragmentāras. Pilnībā dzīvs sirdī ir to dienu emocionālais pārdzīvojums. Cik zinu, tā tas ir daudziem bijušajiem tautfrontiešiem. Neesmu izņēmums, jo ne viens vien ir pateicis, ka labāka laika dzīvē nav bijis. Vajadzēja izplatīt informācijuKad pagājušā gadsimta beigās sāku darboties LTF Valkas nodaļas valdē, daudzās organizācijās un uzņēmumos Tautas frontes grupas jau bija izveidotas. Man kā valdes loceklim un žurnālistam uzticēja sagatavot un publicēt LTF informāciju. Rakstījām dažādus aicinājumus un deklarācijas, kas attiecās uz neatkarības atgūšanu, izplatījām laikrakstu “Atmoda”. Organizējām dažādus pasākumus, to skaitā braucienus uz tautas manifestācijām. Kad sāka veidoties jaunās valsts institūcijas, ieteicām to vadībā Latvijai lojālus speciālistus. Īpaši rūpīgi izvērtējām izvirzītos vadītājus zemessardzei. Biju naivs ideālistsTagad, atsaucot atmiņā tā laika aktivitātes, jāatzīst, ka gan es, gan vairāki mani domubiedri bijām naivi ideālisti. Arī romantiķi. Nebija ne politiskās, ne dzīves pieredzes, daudz ko darījām, vadoties pēc intuīcijas un pašu pārliecības. Romantisma izjūtu radīja apziņa, ka iestājamies par pilnīgi jaunu un brīvu valsti, par kādu pirms tam biju dzirdējis tikai puščukstus runājam. Tas bija kā sapnis domāt, ka gluži drīz es pats varētu piedzīvot brīvu Latviju, par kādu biju tikai dzirdējis no vecākās paaudzes cilvēkiem. Protams, tolaik atklāta iestāšanās par Latviju vēl bija diezgan riskanta lieta un arī tas jaunībā patīk. Tādas īstas bailes izjutu gan tikai 1991. gada augustā, kad Maskavā notika bēdīgi slavenais militāristu pučs. Atceros, ka LTF nodaļas sekretāre Līga Metuzāle kādu vakaru, kad pučs jau tuvojās kulminācijai, piezvanīja un ieteica nakti pārlaist kaut kur laukos pie radiniekiem. Tā kā man tādu nebija, nakti pavadīju mežā pie Valkas. No rīta mediji jau ziņoja, ka pučs izgāzies. Nezinu, kā bija citiem, bet man pat iecerētajai neatkarībai bīstamās situācijās dziļi dziļi zemapziņā bija kaut kāda nesatricināma pārliecība, ka šoreiz viss izdosies un brīvību atgūsim. Tāda sajūta neļāva nedrošībai gūt virsroku. Tādas vienotības vairs nebūsNekad neaizmirsīšu piedalīšanos Baltijas ceļā, kad, rokās sadevušies, bijām izveidojuši dzīvo ķēdi cauri visai Baltijai. Diezin vai vēl tādu vienotību mēs apliecināsim. Ar urravām sagaidījām paziņojumu pa radio, ka arestēts toreiz viens no niknākajiem brīvvalsts pretiniekiem Alfrēds Rubiks. Tagad viņš kā šīs brīvvalsts pārstāvis gatavojas startēt Eiroparlamenta vēlēšanās, kaut sastingst sirds, iedomājoties, ja pučs būtu izdevies un Rubiks varētu īstenot savus draudus.Kopš tā laika daudz kas mainījies. Daži kādreizējie vadošie čekisti, kuru parādīšanās tā laika televīzijas pārraidēs vien uzdzina šermuļus, tagad ir kļuvuši par ienesīgu firmu līderiem un šad tad vēl televīzijas ziņās komentē politisko un ekonomisko situāciju valstī. Redzams arī tas, ka daļa brīvvalsti vēlējušies vien tādēļ, lai nokļūtu pie varas un to izmantotu par instrumentu savas mantas vairošanai. Atceroties savu tā laika naivumu un ticību ideāliem, nereti gribas gan raudāt, gan pasmieties. Un tomēr – labi, ka viss bija tieši tā, kā bija. Ja toreiz nebūtu šīs liesmas un ticības, tad nebūtu arī skaistākā dzīves laika.
