Atklāti sakot, Valkas pamatskolas direktori Nadeždu Možarovu neatlaidīgi nācās pierunāt uz vaļsirdīgu sarunu par dzīvi. Viņa vienmēr ir gatava stāstīt par savu skolu, lielīt skolēnus un skolotājus, bet runāt par sevi viņa nav radusi. Direktore atzīst – pases ieraksts par gadu skaitu ir visai liels, bet tas nav šķērslis, lai arī turpmāk dzīvotu un strādātu tikpat aktīvi un atbildīgi.Neprot runāt latviskiN. Možarovas tēva mājas ir Alūksnes pusē Pededzes pagastā. Vienkārša krievu tautības cilvēku ģimene izaudzināja un izskoloja trīs dēlus un meitu. Pedagoģe ir no tiem likteņa izredzētajiem, kuri joprojām sildās abu vecāku mīlestības saulītē. Arī attiecības ar brāļiem un viņu ģimenēm esot tuvas un mīļas. Vērtējot savu raksturu un dzīves nostāju, meita pateicas vecākiem par audzināšanu un tēva stingro nostāju pret darbu. Viņš visu mūžu un arī pašlaik dzīvo ar pārliecību, ja kaut kas ir solīts, vārds jātur un darbs jāizdara. Tā cenšas dzīvot un strādāt arī viņa. Par savu nākamo profesiju pamatskolas direktore jau zinājusi kopš brīža, kad ieraudzījusi savu pirmo skolotāju Zinaīdu Jefremovnu Guroviču. Bijusī skolniece ar savu skolotāju joprojām uztur saikni un nevar vien nobrīnīties par viņas enerģiju un vitalitāti. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas jaunā krievu valodas un literatūras skolotāja 1975. gadā sāka strādāt Smiltenes vidusskolā. Viņa atzīst, ka joprojām Smiltene ir sirdij tuva un mīļa vieta. Jau pirmajā gadā jaunajai skolotājai audzināšanā uzticēta pirmā vidusskolas klase – devītie. Lai varētu novadīt pirmo audzināšanas stundu, klases audzinātāja latvisko tekstu uzrakstījusi un iekalusi no galvas, jo “labāk mācēju vācu, nevis latviešu valodu”. Skolēni atšifrējuši skolotājas, ja tā varētu teikt, trūkumu un piedāvājuši kompromisu – viņi ar skolotāju runās latviski, bet skolotāja lai atbild krieviski. N. Možarova Smiltenē nostrādāja tikai četrus gadus, jo toreizējā rajona Izglītības pārvalde bija ievērojusi enerģisko un prasīgo speciālisti un aicināja strādāt Valkā par krievu valodas metodiķi. Skolotāja piedāvājumam piekritusi arī tāpēc, ka Valkā varēja tikt pie sava dzīvokļa. Paralēli metodiķes darbam viņa sāka vadīt stundas Valkas 1. vidusskolā, tagadējā – ģimnāzijā. Viņa atzīstas, ka pirmajās stundās Valkas skolēnu seju vietā redzējusi savus mīļos smilteniešus. Pamazām jaunā skolotāja iedzīvojusies Valkā. Pēdējos 18 gadus viņa ir direktore, sākumā – Valkas 2. vidusskolā, kurā mācības notika krieviski. Pēc Valkas 2. vidusskolas apvienošanās ar Valkas 1. vidusskolas sākumskolu 2003. gadā izveidojās viena skola – pamatskola, kuras vadību uzticēja N. Možarovai. Pati sev režisoreMūsu norunu, ka centīsimies mazāk runāt par darbu, vairāk – par dzīvi, izdodas īstenot ar grūtībām, jo N. Možarovas dzīve izrādās tik cieši saaugusi ar skolu, ka reizēm grūti atšķirt, kur beidzas darbs un sākas privātā dzīve. Uz jautājumu, kur možā un vitālā skolotāja ņem dzīves spēku un enerģiju, viņa atklāj, ka savu dzīvi nevar iedomāties bez grāmatām, teātra izrāžu apmeklējumiem un ceļošanas. Līdz šim nekādās pārpasaulīgās bagātībās skolotāja nav iedzīvojusies. Lielākā bagātība esot rūpīgi veidotā bibliotēka, kurā daļa grāmatu ir arī latviešu valodā. Tāpat viņas lielā mīlestība ir ceļošana – īpaši uz savu sapņu pilsētu Sanktpēterburgu. Nu jau ceļotāja ir tik drosmīga, ka pati saviem un citu pilsētas skolu kolēģiem noorganizējusi vairākus braucienus un veikusi gides pienākumus. No pēdējā laika skaistākajām atmiņām ir tās, kas atgādina par diviem braucieniem uz Izraēlu, kur dzīvojot tuvi un mīļi draugi.Pēdējā laikā teātrmīle atklājusi, ka izcilas un krievu dvēselei vistuvākās krievu literatūras ģēnija Antona Čehova izrādes iestudē Valmieras Drāmas teātris. Tā apmeklējums jau kļuvis par tradīciju. Tāpat pedagoģe cenšas apmeklēt slaveno Krievijas teātru viesizrādes Rīgā. Pie mīļas nodarbes pieskaitāmi arī izbraucieni ar personīgo auto pie vecākiem un brāļiem. Pirms diviem gadiem N. Možarova sevi piespiedusi un ieguvusi autovadītāja apliecību, kā arī pārliecību, ka patīk pašai vadīt savu nelielo un visnotaļ sievišķīgo salātkrāsas auto. Nenoliedzami, N. Možarovas sievišķīgā būtība izpaužas arī viņas tērpos un rotu izvēlē. Painteresējoties, kas ir skolotājas stila konsultants, viņa smejoties atklāj, ka pati vien esot sev režisore. Kas attiecas uz rotām, tām jābūt no sudraba. Arī dzintars ir dārgakmens, kas atradis ceļu uz nēsātājas sirdi. Tāpat viņai ir svarīgi katru rītu skolā ierasties smaidošai, sakoptai un enerģijas pilnai, jo tikai tā mūsdienās varot pavilkt daudzo pienākumu un darbu vezumu. Lai nepagurtu, N. Možarova plāno sevi piespiest biežāk izbraukt līkumu ar dzīvesdrauga Daiņa dāvanu – sporta velosipēdu. Par to šaubu nav, jo, ko direktore ieņem galvā, tas noteikti tiek izdarīts.
Par NADEŽDU MOŽAROVU
Ilona Voroņenko, pamatskolas skolotāja:- Direktore vienmēr ir korekta pret skolēniem un skolotājiem. Stāv un krīt par savu skolu. Domāju, ka viņai nebija viegli laikā, kad Valkā notika skolu reforma. Viņa prata apvienot skolotāju kolektīvu, un mēs, veidojot savas tradīcijas, dzīvojam saticīgi. Ja ikdienā rodas problēmas, direktore meklēs risinājumu un to arī atradīs. Lilita Kreicberga, bijusī skolniece un kolēģe:- Ļoti, ļoti inteliģents cilvēks, kas vistiešākajā nozīmē pārstāv krievu inteliģenci. Viņas sirdslieta ir krievu klasiskā literatūra. Azartiska. Ja nepieciešams, spējīga pieņemt ātrus un prātīgus lēmumus. Gudra.Ligita Drubiņa, bijusī skolniece:- Man ir palikušas labas atmiņas par krievu valodas stundām. Gribēdami skolotāju paāzēt, jautājām par kāda krievu rakstnieka privāto dzīvi. Tolaik par tādām lietām skolā nerunāja, bet Nadežda Možarova apsolīja noskaidrot un mums izstāstīt. To viņa arī godprātīgi izdarīja. Beidzot vidusskolu, viņa mūsu klasei atzina, ka mēs esot viņai atgriezuši ticību savām pedagoga spējām.
