Pašlaik aktīvi notiek laikrakstu un žurnālu abonēšana nākamajam gadam. Lai ieinteresētu lasītājus, katrs izdevums abonēšanas kampaņā potenciālajiem abonentiem cenšas sagādāt kādu priecīgu pārsteigumu vai labu iespēju.
Taču ko darīt cilvēkam, kurš labprāt mājās sagaidītu līdz šim mazumtirdzniecībā pastāvīgi pirkto laikrakstu “Ziemeļlatvija”, bet šaubās, vai pastniece to viņam aizvedīs, jo mājas ir tālu laukos mežā.
Ziemā tiešām uz priekšu tikt grūti“Ziemeļlatvijas” redakcijā Valkā bija iegriezies Vijciema pagasta “Dravnieku” māju saimnieks Gunārs Kuga un vēlējas uzzināt, vai viņam laikrakstu atvedīs, ja viņš to pasūtīs. “Dravnieki” atrodas patālu no Vijciema centra. No pagasta ir jābrauc kāds kilometrs pa šoseju Valkas virzienā, tad jāiegriežas mežā un vēl divi kilometri jāveic pa šauru meža ceļu. “Es labprāt lasu “Ziemeļlatviju”, bet to pagasta pasta nodaļā nopērku tad, kad braucu uz ciemata veikaliem pēc pārtikas. Lasu vēl citus laikrakstus un žurnālus. Arī tos tajā dienā paņemu. Vēlētos gan visus izdevumus, īpaši “Ziemeļlatviju” izlasīt, kad tie iznāk, bet, šķiet, manas mājas ir par tālu. Viens žurnāls iznāk tad, kad ir pensijas datums. Tad to kopā ar pensiju pastniece atved,” stāsta G. Kuga.Viņš piekrīt, ka meža ceļš līdz mājām nereti, un it īpaši ziemā, ir grūti izbraucams, jo pašvaldība sniegu notīra reizi mēnesī. “Ja ir steidzamas darīšanas, tad pats meklēju kādu cilvēku, kurš ar savu tehniku varētu izšķūrēt sniegu, bet pastāvīgi to nevaru atļauties, jo tas ir dārgs prieks. Šogad tomēr diezgan ilgi pieturas salīdzinoši labs laiks, kas ļauj no šosejas līdz mūsu mājām diezgan viegli nokļūt. Jā, bija arī sniegs, bet tas braukšanu īpaši netraucēja. Taču katrs jau vērtē pēc sava prāta,” stāsta G. Kuga. Uz lasītāja jautājumu uzreiz nevarējām atbildēt, tādēļ centāmies noskaidrot, kādas iespējas viņam ir preses izdevumus saņemt mājās.Latvijas Pasta Smiltenes nodaļas priekšniece Dagmāra Zirdziņa skaidro, ka par konkrēto situāciju nav informēta un iesaka aprunāties ar pašu Vijciema pastnieci. “Varbūt var sarunāt, ka Kugas kungs novieto savu pastkastīti šosejas malā, lai pastniecei būtu ērtāk līdz tai nokļūt,” spriež D. Zirdziņa.“Dravnieku” saimnieks tādam variantam nepiekrīt. “Man neatmaksājas gandrīz katru dienu braukt četrus kilometrus, lai dabūtu avīzes un žurnālus. Turklāt nav vēlēšanās tik tālu no mājām bez uzraudzības atstāt pastkastīti,” saka G. Kuga.
Abonents ir tiesīgs gaidīt avīzi mājāsVijciema pagasta pastniece Dzintra Zvaigznīte uzreiz pasaka, ka līdz pašiem “Dravniekiem” preses izdevumus nevedīs. Nekad nevarot zināt, kāds būs ceļš, jo tas bieži ir grūti izbraucams. Ziemā vispār dziļā sniega dēļ nav iespējams tikt uz priekšu. Viņa piedāvā “Dravniekiem” paredzēto pastu aizvest pa otru ceļu, kas iet no Kāsīšiem uz medību pili, līdz pagriezienam uz “Dravniekiem”. Tur vieglāk izbraukt, jo šo ceļu uztur kārtībā Meža dienests. Cita varianta neesot. Taču G. Kuga atzīst, ka viņam tas tik un tā nav izdevīgi.Arī Latvijas Pasta Valkas 1. nodaļas vadība atzīst, ka laukos bieži jāsastopas ar sarežģītiem braukšanas apstākļiem, tomēr vairākas pastnieces apzinīgi veic savu pienākumu un pat pa dubļu pilniem ceļiem cenšas nokļūt līdz abonentiem. Tāda ir pastniece Lilita Kalniņa Zvārtavā, Iveta Bērziņa Ērģemē un Nora Bērziņa Valkas pagastā.“Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka līdz šim Latvijas Pasts nav saņēmis iebildumus vai kāda medija paziņojumu par vēršanos tiesā par to, ka iestādes neizdarības dēļ abonentiem netiek piegādāti preses izdevumi.Latvijas Pasta sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Plone informē, ka pasta darbiniekiem abonētie izdevumi noteikti ir jānogādā uz pasūtītāja adresi. “Gadījumā, ja ceļi nav tīrīti un pa tiem nav iespējams braukt, pastu tiešām var nepiegādāt abonentam mājās, jo tie ir ārējie apstākļi, kas nav atkarīgi no Latvijas Pasta. Taču attālums vien nedrīkst būt par šķērsli,” apliecina Z. Plone.G. Kuga, to uzzinājis, nosaka, ka viss paliks, kā bijis. Kad būs iespējams, aizbrauks uz ciematu un nopirks laikrakstu. Jautājums vien tāds, kādēļ viņš var braukt uz ciematu, bet pie viņa nevar aizbraukt? Arī pensiju viņam regulāri pieved klāt. Tiesa, pensija nav jāved katru dienu. Izskatās, ka vārdkopa “neizbraucams ceļš” ir stiepjams jēdziens, ko katrs var traktēt pēc sava ieskata, atkarībā, no kādas pozīcijas skatās. Situācija, kad preses piegāde ir atkarīga no pastnieces attieksmes, patiesībā ir visai slidena lieta, jo allaž pastāv iespēja kādam medijam vērsties tiesā kaut vai tādēļ, ka abonents tiek diskriminēts dzīvesvietas dēļ.
