Par Blomes pamatskolas sākumskolas skolotāju daudz laba runā gan viņas pirmie skolēni, kuriem tagad ir vairāk nekā četrdesmit gadu, gan tagadējās audzināmās klases meitenes un zēni. Bērni gatavi darboties pie skolotājas arī pēc mācību stundām, bet vecāko klašu meitenes uztic viņai savus sirdsstāstus. Ar viņu patiešām lepojas – tā ir Blomes pamatskolas sākumskolas skolotāja Ligita Jēkabsone. Viņa pati uzskata, ka dara to, kas būtu jādara ikvienam pedagogam – strādā pēc labākās sirdsapziņas un mīl savu darbu.Iedvesmoja pirmais audzinātājsBlomēniete Ligita pedagoga profesiju izvēlējās, pateicoties savam pirmajam audzinātājam Valdemāram Būmanim. “Tolaik Smiltenes vidusskolā viņš man mācīja no 1. līdz 4. klasītei. Skolotājs mācēja norāt, samīļot, un viņu visi cienīja. Tas ir ļoti daudz. Es pat viņam gāju par palīgu, atceros, kā nesu dienasgrāmatu uz māju viena puiša vecākiem. Skolotājs tiešām bija jauks cilvēks. Sacerējumos vienmēr rakstīju, ka lepojos ar savu audzinātāju,” stāsta Ligita.Pabeidzot Smiltenes vidusskolu, viņa izglītoties turpināja Liepājas pedagoģiskajā institūtā. “Man nemaz nebija citu domu, ko studēt, jo audzinātājs ar savu darbu iedvesmoja. Sākumā biju cerējusi, ka varēšu strādāt bērnudārzā par audzinātāju. Man no laika gala ir patikuši mazi bērni, jo viņus var iestumt padusē, viņi vairāk ieklausās un uzticas. Taču pēc studijām bija jānostrādā obligātie gadi tur, kur norīkoja. Radās iespēja izvēlēties strādāt Smiltenē vai Blomē. Kaut kas vārdos neaprakstāms mani vairāk sauca uz Blomi,” saka skolotāja.Katra diena citādākaPēc Ligitas domām, skolotājas profesijā katra diena ir pavisam citādāka. Divas vienādas nav iespējamas, un tas visvairāk patīk skolotājai. “Pie konveijera sevi nevaru iedomāties. Blomes pamatskolā sāku strādāt 1976. gadā. Vienmēr bijusi audzināmā klase, un tā ir vēl joprojām. Skolā pavadīts ilgs laiks, taču joprojām spilgti atceros savus skolēnus, it īpaši pirmo audzināmo klasi. Tagad maniem skolēniem ir jau pāri četrdesmit, arī viņu bērniem esmu bijusi audzinātāja,” atmiņās kavējas Ligita.Pēkšņi viņa atcerējās kādu kuriozu, ko piedzīvoja pārgājiena laikā ar savu pirmo audzināmo klasi. “Ar autobusu aizbraucām uz Liepu un atpakaļ devāmies kājām uz muzeju. Tajā laikā bērni gāja 3. vai 4. klasē. Pa ceļam bija krievu armijas daļa, bērni bija piekusuši, tāpēc nolēmām turpat atvilkt elpu. Toreiz palīgos biju paņēmusi kaimiņieni Guntu Mežuli. Gribējās, lai kāds nāk līdzi. Apsēdāmies visi zālienā un pēkšņi mums tuvojās armijas zaldāti. Bērni piecēlās kājās, saspiedām man apkārt un teica zaldātiem tā ir mūsu skolotāja. Skolēni gribēja mani pasargāt,” smaidot stāsta blomēniete.Īpaši atmiņā palicis vēl kāds notikums ar saviem skolēniem, kuri šobrīd mācās jau 12. klasē. “Piedalījāmies vienā Cēsu projektā, kur bija jāapbraukā dažādas vietas un pēc tam tās jāatzīmē kartē. Balvā varēja saņemt baseina apmeklējumu, braucienu ar velosipēdiem un vēl kaut ko. Paldies vecākiem, kuri tik ļoti atbalstīja. Faktiski visas vietas izbraucām ar vecāku transportu divu dienu laikā. Visbeidzot mēs uzvarējām un nopelnījām braucienu ar riteņiem pa Valmieras rajonu. Tas bija vēl viens piedzīvojums kopā ar skolēniem un viņu vecākiem,” teic Blomes pamatskolas skolotāja.Pārdzīvojumu pilnā naktsLigita savā pedagoģiskajā darbā piedzīvojusi arī šokējošu gadījumu, taču, paldies Dievam, tas bija stāsts ar laimīgām beigām. “Gadījums ir par vienu meitenīti, kura mācījās 1. vai 2. klasē. Agrāk svinēja tikai Jauno gadu. No rīta skolā notika mēģinājumi vakara koncertam. Meitene dzīvoja Biksejā. Bērni no turienes ar autobusu uz Blomi brauca caur Smilteni. Viņa mēģinājumā teica, ka vairs uz mājām nebrauks, bet paliks skolā un gaidīs vakara koncertu. Pēc mēģinājuma skolotājas devās uz mājām, sarunājām, ka apkopējas skolnieci pieskatīs. Taču mazā aizšmauca. Tolaik ar autobusu varēja braukāt bez maksas un neviens bērniem īpašu uzmanību tur nepievērsa. Izrādās, meitenīte iekāpa autobusā un aizbrauca uz Smilteni, tālāk iekāpa Rīgas autobusā un pēc tam pārsēdās uz Jelgavu. Vakarā svinīgā pasākuma laikā iezvanās telefons. Blomes bērns atrodas Jelgavā. Šāds pārdzīvojums man bija pirmo reizi. Cik atminos, tad miliči ar vecākiem brauca pakaļ. Labi, ka meitenes ģimene nekādus iebildumus necēla,” stāsta Ligita. Tonakt viņa no pārdzīvojuma nepagulēja ne minūti. Skolotāja priecājas, ka kopš tā laika nekas tamlīdzīgs nav atgadījies.Audzinātāja lepojas, ka daudzi viņas skolēni izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Tie ir mediķi, skolotāji, vairākus gadus viņa skolojusi arī tagadējo KNAB priekšnieku Normundu Vilnīti.Māksla sabalansētŠobrīd Ligita ir audzinātāja apvienotajai 3. un 4. klasei. Katru darbadienu viņa sāk ar 12 bērnu smaidiem un čalām. Gaidot Latvijas dzimšanas dienu, skolēniem uzdots uzdevums. Uz skolu jāatnes vecāku un vecvecāku skolas laika fotogrāfijas. Čaklākie skolēni jau darbu izdarījuši, un klasē pie sienas piespraustas viņu atnestās fotogrāfijas. “Runājam par skolas vēsturi, bērniem ļoti interesē tā laika formas tērpi. Tad mums ir aizraujošas diskusijas,” teic skolotāja.Viņai visvairāk patīk, ka audzēkņi cenšas jebkuru darbu padarīt glīti un līdz galam. Bieži no bērniem nākas dzirdēt, ka viņiem neizdodas. “Pacietību ir diezgan grūti ieaudzināt, bet es skolēnus uzmundrinu, sakot, ka izdosies,” viņa piebilst.Taču tas nav vienīgais, ar ko skolotāja saskaras. Viņai apvienotajā klasē jāskolo dažāda vecuma bērni. “Tā ir māksla sabalansēt. Nav viegli, taču mani skolēni ir ieinteresēti mācīties. Viņi pat pēc stundām nāk un strādā,” lepojas skolotāja.Ligitai patiešām izdodas būt labai audzinātājai ne tikai mācību stundās. Pārņem sajūta, ka bērni viņu uztver kā otru mammu, kopā jokojot un runājot par dažādām lietām. “Mums ir pati labākā audzinātāja pasaulē. Viņa ir mīlīga, iemāca daudz labu lietu. Pie viņas mums patīk. Skolotāja stāsta jokus, par kuriem mēs visi smejamies,” saka Ligitas audzēknes Lāsma Ragovska un Ausma Bluķe.Ar asarām acīs Ar Ligitu lepojas ne tikai viņas skolēni, bet arī mazdēli – divus gadus vecais Kevins un nedaudz jaunākais Henriks. Kad sieviete runā par saviem mazbērniem, ar kuriem kopā pavada gandrīz katras brīvdienas, viņai pār vaigiem rit aizkustinājuma asaras. “Abi mazdēliņi dzīvo Rīgā. Esmu laimīga, ka viņi mani bieži apciemo. Kopā rotaļājamies, ejam pēc avīzēm uz pastkastīti. Laukos viņiem ļoti patīk, it īpaši vectētiņa traktors. Pirms miedziņa ar lielu interesi skatāmies “Pifu”. Tā grāmata mazdēliem ir mīļākā,” stāsta vecmāmiņa.Brīvajos brīžos Ligitai patīk adīt. Vairāk tam laiku velta Ziemassvētku brīvdienās, kad katram mazdēlam tiek noadīti vismaz trīs zeķu pāri. “Agrāk iesaistījos arī Blomes pašdarbībā, bet tagad tam vairs nav spēka. Kļūstu vecāka un līdz ar to nav vairs tik daudz enerģijas kā jaunībā. Tagad, atnākot mājās no darba, gribas klusumu. Vairs nav vēlmes pagriezt skaļāk radio. Taču patīkams skaļums ir skolā. Bērni ir tie, kuru dēļ es vēl joprojām esmu skolotāja. Tas ir mans sirds darbs,” saka skolotāja.
Par Ligitu Jēkabsoni
Blomes pamatskolas direktore Mudrīte Vestfāle: – Ligita man vidusskolā bija klasesbiedrene. Atceros, ka viņa bija ļoti apzinīga un kārtīga skolniece. No pirmajām dienām atceros viņu arī kā skolotāju, jo sākumā mēs arī bijām kolēģes. Ligita patiešām savā darbā ir ļoti apzinīga, rūpīga un centīga. Mēs vairs neesam nekādas jaunās, tāpēc ir īpašs prieks, ka viņa cenšas iet līdzi visam jaunajam.Cik atceros no saviem un radu bērniem, kuriem Ligita bijusi audzinātāja, viņa bija kā mamma. Mana krustmeitiņa mazajās klasēs vienmēr mācēja savu dibenu iestutēt Ligitas klēpī. Meitai Ingai Ligita bija mīļākā skolotāja. Vēl tagad smejas, ja nebūtu Ligita skolojusi, tad lasīt nebūtu iemācījusies. Šī skolotāja patiesi ir paraugs dzīvē. Viņai ļoti labs kontakts izveidojas arī ar bērnu vecākiem. Agrāk katru gadu 1. septembrī visi kopā brauca ekskursijās vai gāja pārgājienos. Ligita ir viena no tām skolotājām, kurām ļoti pieķeras bērni un vecāki. Atceras un apciemo pēc daudziem gadiem. Tad, kad mazie bērni nonāk vecākajās klasēs, viņi vienalga iet pie skolotājas Ligitas parunāties. Šobrīd 8. klases meitenes bieži vien pēcpusdienā aiziet pie skolotājas uz klasi parunāties par dzīvi.
