Ko laukos no rītiem cilvēki, it īpaši bērni, visvairāk gaida? Valkas pagasta iedzīvotājiem atbilde, šķiet, ilgi nebūtu jādomā. Tie ir abi pagasta autobusi, kas bērnus ved uz skolu, bet pēcpusdienā un vakarpusē atved mājās.Šo transportu izmanto arī daudzi pieaugušie, lai varētu nokļūt darbā, jo satiksmes autobuss kursē tikai divas reizes nedēļā. Tādēļ pagasta ļaudis labi pazīst abus autobusu šoferus Viktoru Zaičenko un Mihailu Demidočkinu. Vislielākais darba stāžs kā skolēnu autobusa vadītājam ir Mihailam. Viņam pie autobusa stūres ir aizritējuši 38 gadi. Arī Viktors par pieredzes trūkumu nevar sūdzēties. Viņš skolēnus ved uz skolu un atpakaļ uz mājām 14 gadus.
Ceļā uz skolu visādi gājisParasti, kad runā par atbildības lielumu, tiek piesaukti augsti amati un posteņi, bet piemirstam to meklēt vienkāršajās profesijās, kaut tajās atbildība nebūt nav mazāka. Vēl jo vairāk, ja runa ir par bērniem. Vecāku uzticētie pirmo klašu bērniņi un pusaudži šoferiem ir jānogādā līdz skolai sveiki un veseli, kaut arī dažkārt ziemas mēnešos ceļš ir iekalts spožā ledū, pa kuru pat kājām iet nav droši.Ir gājis visādi. Dažreiz, kad putenis pa nakti uz ceļa sapūtis dziļas kupenas, atsevišķu māju iemītnieki pat šaubās – diezin vai šodien autobuss kursēs. Taču šīs bažas izgaisina spoži autobusa prožektori, kuru stari pāršķeļ rīta krēslu. Visi jau ir ievērojuši, ka tādas gaismas no rītiem ir tikai autobusam. Un kļūst skaidrs, ka puteņa sastrādātās negantības nebūs par iemeslu skolēnu palikšanai mājās.Valkas pagasta pārvaldes saimniecības daļas vadītāja Ligita Sīmane stāsta, ka skolēniem no rīta radio nav jāklausās, lai uzzinātu pareizu laiku. Pulksteni tikpat labi var noregulēt pēc autobusa piebraukšanas, jo gan Viktors, gan Mihails ir ļoti precīzi.Par labu un apzinīgu darbu šogad Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā Valkas novada dome V. Zaičenko un M. Demidočkinu apbalvoja ar Atzinības rakstu.Mihails atzīst, ka ar gadiem darbs kļūst grūtāks, jo slodze un atbildība par bērniem atstājusi iespaidu uz nerviem, nav arī vairs jaunības gadu spēka un veselības. Viņam veicamais maršruts ir no Valkas uz Sēļiem, Zīli un Kokšiem, kas jāizbrauc trīs reizes dienā. Šoferis rēķina, ka sanāk vismaz 150 kilometru dienā. Arī Viktors dienā nobrauc vairāk nekā 100 kilometru, dodoties tikpat reižu uz Pedeli un Lugažiem.“Tā nav tikai autobusa stūrēšana pa gludu ceļu. Laukos braukšanu ļoti ietekmē laikapstākļi. Arī pašlaik nav nekāds iepriecinošais laiks. Vienu dienu līst, bet nākamajā dienā termometra stabiņš nokrities jau zem nulles. Tas nozīmē, ka ceļš ir apledojis un jāizbrauc agrāk, lai visās pieturās nokļūtu paredzētajā laikā. Turklāt nereti mums jābūt arī skolotājiem, jo bērni ir bērni. Nerātnību netrūkst. Dažreiz palaidņiem, kas negrib rimties, jāpiedraud pat ar izsēdināšanu no autobusa,” saka Viktors un pasmaida par saviem vārdiem, jo labi zina, ka tā nerīkosies.
Pazīst katru pasažieriSavulaik, kad arī man iznāca izmantot viņa vadīto autobusu, lai nokļūtu darbā, novēroju, ka Viktors labi pazīst bērnus, zina viņu vecākus. Piebraucot pie mājas, kur dzīvo vairāki mazi bērni, viņš, redzot, ka vēl neviens nav iznācis pie ceļa, nebrauc tūlīt projām, bet gaida, jo saprot, ka trīs četrus mazos skolnieciņus nav nemaz tik viegli apģērbt, paēdināt un palaist uz skolu. Šoferis labi zina arī to, cik bērniem jābūt katrā pieturā. Reiz no rīta bija stiprāks sals, bet pirms Lugažiem pieturā viena skolēna nebija. Viktors pārējiem vaicāja, vai nav viņu redzējuši, un, uzzinājis, ka puika vēl nāk, iegrieza autobusu sānceļā un brauca viņam pretim. Tādus gadījumus esmu vairākkārt novērojis. Un vienmēr, lai arī ceļā kaut kur iznāk aizkavēties, pilsētā autobuss iebrauc precīzi paredzētajā laikā. Vienā braucienā piedzīvoju pat lielu pārsteigumu un to īsti nevarēja noslēpt arī citi pasažieri. Tas bija vasarā. Vakarpusē, tāpat kā vairāki laucinieki, izmantoju autobusu, lai no savām lauku mājām aizbrauktu uz pilsētu. Uz meža ceļa, kas stiepās gar Zāģezeru, autobuss pēkšņi apstājās un Viktors izkāpa. Visi raudzījās pa logu, vēloties uzzināt, kas noticis. Nekas īpašs jau nebija. Viktors bija pamanījis mazas vardītes uz brauktuves un nonesa tās ceļmalā, lai nesabrauktu. Tādu šofera attieksmi redzēju pirmo reizi. Jābrauc ne tikai uz skoluSavukārt Mihails var palepoties, ka daudzajos darba gados autobusā uz skolu un atpakaļ ir izvadājis vairākus puišus un meitenes, kuri tagad jau ir pieauguši un izveidojuši ģimeni. Viņu nerātnības šoferis gan labi atceroties. Arī paši autobusi ne vienmēr ir paklausīgi. “Visādi notiek. Gadās, ka motors saniķojas vai vēl kaut kas cits sabojājas. Ja vaina nav liela, tad pa dienas vidu, kamēr bērni mācās, to novēršam, bet ar lielākiem bojājumiem jābrauc uz servisu,” stāsta M. Demidočkins. Uzskats, ka skolēnu autobusu vadītājiem lielākā dienas daļa no rīta līdz vakara braucieniem ir brīva, ir maldīgs. Bērni bieži jāved uz dažādām sacensībām, ekskursijās un uz citām pilsētām vai pagastiem uzstāties ar priekšnesumiem. Un tad jau nav vairs tikai pieminētie 150 kilometri.
Dzīvē izvadīti arī pašu bērniMihails ir izaudzinājis divus dēlus, kuri tagad paši sev pelna iztiku, turklāt viens no viņiem ir devies tēva pēdās un Valmierā vada autobusu. Savukārt Viktors savā ģimenē izaudzinājis septiņus bērnus – piecus dēlus un divas meitas. Daži dzīvo Krievijā, citi Latvijā, vēl daži Igaunijā. Visa saime satiekas ģimenes svētkos. Vieni no tādiem ir Ziemassvētki, kas Viktoram ir īpaši mīļi, jo viņš tic Dievam un ir pārliecināts – ja darīsi Dievam pa prātam, arī pašam labi klāsies. “Viss nāk un ir no Dieva. Viņš ir Zemes saimnieks. To mēs nedrīkstam ignorēt,” par savu ticību īsi nosaka Viktors.
Abiem vienāds arī vaļasprieksBrīvā laika vairāk ir vasarā, kad skolasbērniem ir garais brīvlaiks. Tad arī var atvēlēt laiku saviem vaļaspriekiem. Izrādās, ka Viktoram un Mihailam vienāds ir ne tikai ikdienas darbs, bet arī hobijs. Abiem patīk makšķerēt un sēņot. Mihails stāsta, ka labprāt dodas uz Gauju izmēģināt makšķernieka veiksmi un dažkārt tā bijusi sevišķi liela. Lielākais viņa loms ir 11 kilogramu smaga līdaka, ko izdevies noķert Gaujā. Viktors bez sēņošanas un makšķerēšanas savās mājās nodarbojas ar biškopību. Visas šīs trīs lietas kopā sniedzot labu atpūtu un ļaujot atgūt enerģiju darbam.
Par visu jāatbild vienam pašamTā un arī izturība darbā ir ļoti vajadzīga, jo abu autobusu šoferiem, tāpat kā daudziem autovadītājiem, vislielākās galvassāpes sagādā ceļi. “Ideāla varianta nekad un nekur nav. Tā arī mūsu darbā. Ir dienas, kad maršrutā noteiktos ceļus var salīdzinoši viegli izbraukt, un ir brīži, kad nezinām, vai tiksim cauri. Kā jau teicu, daudz slikta ceļiem izdara mainīgie laikapstākļi. Vakar nācās ar pirmajiem ātrumiem kā traktoram braukt cauri peļķēm, bet šodien jau vieglāk ripo, jo zeme ir nedaudz piesalusi. Arī ziema ar biežajiem atkušņiem, kas nereti nomaina salu, ceļus padara grūti izbraucamus. Dažkārt ledus ir tāds, ka nav zināms, vai vispār būs iespējams uz priekšu pabraukt. Taču maršruts jāizbrauc trīs reizes dienā,” saka Mihails.Viktors piebilst, ka te arī ir tā lielākā atbildība. “Lidostās par lidojuma drošību rūpējas vairāki speciālisti, bet te es esmu viens pats ar daudziem bērniem un man kā vecākajam un šoferim jāatbild par visiem. Tas nav viegli,” atzīst Viktors.Daudzajos darba gados abi šoferi piedzīvojuši visas iespējamās situācijas un tās veidojušas viņu pieredzi un braukšanas prasmi. Bērni un viņu vecāki abiem šoferīšiem uzticas un brauciena laikā jūtas droši. Un tas viņu darbam ir vislabākais vērtējums.
