Mēs satiekam tos, kas mums jāsatiek, bet satikšanās mēdz būt ļoti dažādas. Ar pasākumu vadītāju, radošo un spilgto personību Kasparu Brūveli bērnībā spēlējāmies vienā smilšu kastē, kopā gājām mākslas skolā, mācījāmies Smiltenes ģimnāzijā un dejojām TDA “Ieviņa”. Pēdējo gadu laikā viņu biežāk var redzēt televizora ekrānā, uz skatuves izrādēs, koncertos, festivālos, kooperatīvajos pasākumos un citos radošos projektos, nekā Smiltenē. Šoziem Kasparu satiku kādās bērēs, pēc kurām viņš vēl dienu uzturējās Smiltenē.
Draugi un paziņas smejas, sakot, ka nav iespējams izsekot līdzi un izprast, ar ko īsti Kaspars nodarbojas. Vienā brīdī viņš lielā uzņēmumā apmāca jauniņos, bet nākamajā jau piedalās teātra izrādēs, vada pasākumus, atrodas filmēšanas laukumā, bet vēl citā – Kasparam rokā ir bārdas nazis. Kaspars uz vietas nestāv, bet pa vidu tam visam viņš sevi nemitīgi pilnveido, mācoties ko jaunu. Atbilde, kā tam visam atliek laika, ja katram cilvēkam diennaktī ir atvēlētas 24 stundas, ir pavisam vienkārša: “Esmu darbaholiķis un ļoti pedantisks. Kā man astroloģe reiz pateica, es prieku gūstu darbā, tāpat kā atpūtu. Un radošais process stundas neskaita.” Kaspars ir enerģijas pilns, ar ieturētu stilu, ko akcentē viņa ūsas un pārdomāti izvēlētais apģērbs, bet pats svarīgākais – viņš ir patiess un labs sarunu biedrs, kurš nekautrējas atzīt “Ziemeļlatvijas” lasītājiem, kam pats dzīvē gājis cauri, lai nokļūtu tur, kur tagad ir. Uz savas dzīves lielās skatuves.
Pēdējā desmitgadē pa Jelgavu un RīguPēc Smiltenes ģimnāzijas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), lai studētu ainavu arhitektūru un plānošanu. Mans bērnības sapnis bija kļūt par Smiltenes pilsētas galveno arhitektu. Kā redzat, tas nav piepildījies, jo arī studijas līdz galam nepabeidzu, bet ieguvu pieredzi un zināšanas. Man tās dzīvē vienmēr nākušas izvēloties smagāko ceļu. Paralēli studijām strādāju dažādos uzņēmumos. Ieguvu plašu pieredzi strādājot tirdzniecībā, ražošanā, personālvadībā, draugiem.lv grupā un arī LLU ārlietu daļas starptautiskajā semināru centrā, kur smalkākā lieta, kas uzticēta, bija apkalpot toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un Zviedrijas karalieni. Savu artavu manā dzīvē devusi arī Smiltenes mākslas skola, esmu strādājis arī Rundāles pilī ar čehu tehnologiem, Bauskas pilī un Rīgā pie fasādēm un skulptūrām. Esmu mācījies kāpt ārā no komforta zonas, padarot savu darbības lauku plašāku.Bet vienu gan esmu sapratis, ka nekad nevar būt priekšnieks uzreiz. Jāiziet cauri visiem līmeņiem. Atceros, ka, strādājot personālvadībā, pie manis uz darba intervijām nāca augstskolu beidzēji. Saprotu, ka jaunieši studijās investējuši savu laiku un naudu, bet tajā pašā laikā, piedodiet par izteicienu, viņi atnāk ar tik lielām uzaudzētām olām un gaida, ko varam piedāvāt. Te rodas jautājums, vai es eju uz interviju, vai tu nāc pie manis. Tev dod iespēju strādāt lielā, attīstošā uzņēmumā, bet tu jau to nogriez saknē. Tāpēc bieži stāstu personīgo piemēru. Arī es esmu strādājis noliktavās, krāmējot linoleju ruļļus un no apakšas pamazāk izaugot līdz ofisam, iepirkuma menedžerim. Tas, protams, prasa laiku un personisko investīciju, bet tā tas ir. Man, sasniedzot savu augstāko punktu konkrētā uzņēmumā, iestājas rutīna. Tā man nekad nav patikusi. Tāpēc meklēju iespējas un daru jaunas lietas. Aizpagājušajā gadā, kad aiz muguras bija desmit nostrādāti gadi, notika pavērsiena punkts manā dzīvē. Viss bija līdz kliņķim, aizgāju no darba un trīs mēnešus atpūtos.
Ne mirkli nenožēloSkatoties, kā citi braukā pa pasauli, apskatīdami svešas zemes, tur arī mācoties un strādājot, man arī kaut ko tādu sagribējās. Nokārtoju jūrniecības sertifikātu, lai varētu strādāt uz lielajiem kruīza kuģiem. Mutiskas un rakstiskas darba intervijas veica vācu un amerikāņu kompāniju pārstāvji. Konkursu izturēju, bet tajā brīdī sapratu, kas ir perfekta darba intervija starptautiskajā tirgū – ja tev neuzdod nevienu jautājumu. Intervija ir prezentācija, kurā tu prezentē sevi kā produktu konkrētam uzņēmumam vai kompānijai. Ļoti svarīgas ir svešvalodu zināšanas, jo īpaši angļu un krievu valodas. Nāku no ļoti latviskas pilsētas, kur tikai retu reizi var dzirdēt kādu runājam krieviski. Tāpēc esmu pateicīgs, ka ģimnāzijas laikā kā otro svešvalodu izvēlējos krievu, nevis vācu valodu. Starptautiskajā tirgū visi runā krievu valodā. Tagad arī pasākumus mierīgi varu novadīt šajā valodā.Atgriežoties pie brauciena. Laikā, kad tam gatavojos, izturēju pārbaudes, sāku meklēt arī nodarbošanos, kas mani nepiesaistītu konkrētai lietai. Tā ir pasākumu vadīšana. Es aizeju, izdaru savu darbu, man samaksā un dodos prom. Bet tad mana bārbere Sigita Rīgā atvēra bārberšopu. Tā kā pasākumu vadīšana vairāk bija pa vakariem, dienās, cik laiks atļāva, palīdzēju viņai. Sākām kopā braukāt pa festivāliem un to ietvaros Latvijas iedzīvotājus iepazīstinājām ar bārberkultūru. Kurš teicis, ka ārpus Rīgas jāved parādīt tikai izrādes vai koncerti, tās taču var būt arī tavas zināšanas. Kad man bija jādodas uz Miami, Sigita teica, paliec un palīdzi. Beigās paliku un ne mirkli nenožēloju.
Iekrāso savu dzīvi patsSkatuve man vienmēr ir patikusi, patīk un patiks. Dzīvojot Jelgavā spēlēju pusprofesionālajā teātrī, dejoju, dziedāju. Man varbūt nesanāk tik ļoti ceļot kā citiem cilvēkiem, bet uz vietas nestāvu. Izkopjot aktiermeistarību, teātra dziedāšanu, skatuves runu, darot darbu ar vislielāko atdevi esmu varējis sevi pierādīt citiem. Ir bijusi iespēja filmēties dažādās ārvalstu reklāmās. Vairākas reizes pabūts Maskavā, un, protams, Eiropas valstīs. Tagad jau ir tā, ka zvana un piedāvā iesaistīties projektos. Un, ja darbs ir jāizdara, es to daru. Reizēm attopos piecos no rīta, paguļu divas stundas un dodos uz nākamo tikšanos. Pēdējā pusotra gada laikā esmu ielecis pasākumu vadīšanas lauciņā. Pirms Ziemassvētkiem bija 33 dienu maratons, bet šis darbs ir labākais, kāds man bijis. Jo katru dienu tu uz darbu ej kā uz svētkiem. Vai tā būs bērna jubileja, vai uzņēmuma svinības, cilvēki tev pretim nāk sapucējušies, smaidīgi un labā noskaņojumā. Tu pats nemaz nevari būt citādāks! Protams, svētkiem ir otra puse, gatavošanās process ir smagākais, bet vienlaikus ļoti radošs. Jo vairāk dari, jo vairāk iemācies, kā to visu izdarīt vēl labāk. Pirmo reizi jauno gadu sagaidīju vadot pasākumu Ventspilī. Izrādās tur jaunais gads tiek sagaidīts divas reizes, vienreiz pusnaktī un otrreiz pēc Lemberga laika pulksten 00.33. Divas reizes saskandinājām šampanieša glāzes un vērojām salūtu. Tas man bija kaut kas jauns. Mēdz teikt, ka pieaudzis cilvēks nav plastilīns, kuru var mīcīt. Es savos 29 gados esmu mīcāms un ļaujos jauniem izaicinājumiem. Protams, man ir arī savs viedoklis un redzējums, nekarājos kā puņķis.
Piedalīsies ģimnāzijas salidojuma organizēšanāPirms šīs tikšanās apciemoju savu bijušo skolu Smiltenes ģimnāziju, atcerējos skolas gaiteņus, skolotājus, ēdnīcu, kurā iegāju nopirkt Ineses Brakmanes garšīgo picu. Esmu mazliet nepieklājīgs un tiešs, ja kaut ko vēlos. Tāpēc taisnā ceļā devos pie ģimnāzijas direktores Velgas Mālkalnes. Iepriekš no savas pamatskolas klases audzinātājas Ārijas Veitmanes biju dzirdējis, ka nākamajā mācību gadā Smiltenē no trīs skolām izveidos vienu. Centra vidusskolai salidojums bija rudenī, tāpēc domāju, ka arī ģimnāzijai tāds nepieciešams vēl zem šī nosaukuma. Reorganizējot skolas, notiks pārmaiņas, kaut kas jauns, bet ne sliktāks. Arī es savā dzīvē visu laiku mācos ko jaunu. Kāpēc gan lai Smiltenei neiedotu kaut ko no savām zināšanām. Direktorei teicu, ka esmu gatavs iesaistīties salidojuma organizēšanā. Tas plānots jūnija vidū. Atceros, ka kopā ar dzejnieci Mariku Svīķi Jāņukalnā vadījām ģimnāzijas simtgades pasākumu. Tas bija īpašs notikums. Direktori iepriecināja fakts, ka iniciatīva nāk no absolventiem un ka svarīgs ir komandas darbs. Skolai un Smiltenei manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta. Tīršķirnes rīdzinieki vienmēr brīnās, kas tas ir tiem provinces cilvēkiem, ka ar prieku atceras savu skolas laiku, jo lielo pilsētu burzmā tā nenotiek. Kāds savu mazpilsētu sauc par ģimeni, jo viens otru pazīst, cits par pīļu dīķi. Es par to nekaunos, tieši otrādi – Smiltene ir pilsēta, kurā uzaugu un kas man tik daudz ir devusi, tagad mums jādomā, ko tai varam dot paši. Katru šo reto reizi, kad atbraucu uz Smilteni, priecājos par tās izmaiņām, attīstību un cilvēku smaidiem.
