Ne reizi vien laikraksts “Ziemeļlatvija” ir saņēmis lasītāju pateicības vārdus par SIA “Elston” apbedīšanas biroja darbu. Arī visi tie, kuri kapos ir redzējuši šo puišu komandu, viennozīmīgi viņu darbošanos un citu pakalpojumu sniegšanā vērtē kā teicamu. Šīs pakalpojumu nozares vadītājs ir Gints Grehovs. Apbedīšanas birojs darbojas kopš 1996. gada, bet Gints tajā strādā 12 gadus. Viņš atzīst, ka atzinība ir patīkama, taču tā iegūta ilgstoša darba rezultātā. Gints ir ļoti pateicīgs savam skolotājam Mārim Miezītim, kurš jaunajam puisim iemācīja pareizo attieksmi un pedantismu šajā amatā, analizējot visas pieļautās kļūdas.Nozīmīgākā uzslava, ko “Elston” komanda ir saņēmusi, bija Valkas mācītāja Elmāra Mača bērēs. Arhibīskaps Jānis Vanags sacīja, ka 25 gadu laikā, kopš viņš piedalās nelaiķu izvadīšanā, tādu attieksmi un tik augstu kvalitāti nav redzējis nekur Latvijā. “Šie viņa vārdi bija ļoti pacilājoši. Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa un mūsu paceltā latiņa ir augstu. Mūsu pašapziņa noteikti pacēlās,” atzīst Gints. Jautāts, kas ir nozīmīgākie kvalitātes rādītāji apbedīšanas procesijā, Gints atbild, ka tas ir salīdzināms ar karaspēka parādi Maskavā Sarkanajā laukumā. Visām kustībām un darbībām ik mirkli jābūt maksimāli saskaņotām. Tā ir sava veida kapraču parāde. Tas ir pēdējais gods aizgājējam. Bēru ceremonijas vērotāji to noteikti novērtēs. “Visi puiši ir vietējie, savējie, tāpēc viņi strādā tā, lai nākamreiz vajadzības gadījumā šo darbu uzticētu tieši viņiem. Mums katrs klients ir vienīgais un īpašais,” skaidro SIA “Elston” vadītāja Rudīte Grehova. Pret visiem vienāda attieksmeSavā darba mūžā birojā G. Grehovs ir pamatīgi sabeidzis muguru. Iespējams tāpēc, ka jau 18 gadu vecumā viņš neapdomīgi izturējās pret savu veselību, pārlieku smagi fiziski strādājot. Sākotnēji viņš piedalījās kapu bedres rakšanā, zārka nešanā un ikviens, kurš to ir pamēģinājis ziemā, zina šo milzu fizisko slodzi. Ginta mamma Rudīte atceras mirkļus, kad dēls bedrē bija izmisumā un gandrīz raudājis, sakot, ka šis darbs viņam nepavisam nav piemērots. Viņš atceras kādu gadījumu Vijciemā, kad zeme bija sasalusi metra dziļumā. Tagad birojam ir perforators un ģenerators, tāpēc darbu paveikt ir vieglāk. “Man emocionāli smags šis darbs bija tikai sākumā. Tiklīdz cilvēku traģēdijas neuztvēru personīgi, tas kļuva par tādu pašu darbu kā visi citi. Es to formulēju kā palīdzēšanu cilvēkiem grūtā brīdī,” skaidro Gints. Viņš par savu uzdevumu uzskata atbrīvot klientus no daudzām nepatīkamām un sarežģītām lietām, piemēram, zārka, krusta, segas, skuju un vēl tūkstoš sīkumu sagādes un citām rūpēm. Nelaiķa tuviniekiem sāpju un rūpju netrūkst tāpat. Vienīgais, ar ko birojs nenodarbojas, ir mielasta organizēšana. Ierodoties birojā, klients izklāsta savas vēlmes, abas puses vienojas par samaksu un turpmākās rūpes viņam nav jāuzņemas. Ir dažādas pakalpojumu kategorijas. Viens grib maksimāli greznas un šerpas bēres ar ziedu kalniem un lepniem zārka dekoriem, bet cits atnāk ar vēlmi visu izdarīt maksimāli lēti, jo, lūk, naudiņas ir tik un tik. “Mēs cilvēkus nešķirojam bagātos un nabagos. Pret visiem attiecamies vienlīdz solīdi. Varbūt tieši tāpēc esam ieguvuši labu reputāciju,” spriež Gints. Viņš uzskata, ka kvalitāte ir primārais.Nevienu aiz rokas nevelkSavā praksē viņš ir redzējis daudzas bēres un arī tādu firmu darbu, kur galvenais ir maksimāli ātri noraut savu piķi. Gints nedomā, ka tur strādā negodprātīgi cilvēki, taču viņu darba temps ir tik liels, pasūtījumu tik daudz, ka dažkārt bēru laiks pārklājas un maksimālā ātrumā jātraucas no vienām uz citām. Jo īpaši izteikti tas vērojams lielās pilsētās. Puisis nedomā, ka konkurence ir slikta lieta, jo tas ir dzinulis būt labākajiem. “Elston” nevienu klientu aiz rokas pie sevis nevelk. Lielākā problēma Valkā ir sarunāt izvadītāju un muzikantus. Katram ir savs pastāvīgais darbs un aizvien grūtāk kļūst no tā izrauties uz ceremonijas laiku. Nevienu šajā ziņā nevar nodrošināt ar pastāvīgu darbu, jo bēres taču notiek neregulāri. Ir gadījies, ka nav darba nedēļām un pat mēnesi.No konkurentiem nebaidāsPraktiski viss sākas ar nelaiķa savākšanu no mājām. Birojs strādā visu diennakti, un klients var zvanīt jebkurā laikā. Divu stundu laikā darbinieki pie viņa noteikti ieradīsies. Nelaiķi tūlīt nogādā morgā, kur profesionāla darbiniece ar milzu pieredzi to aprūpēs un sagatavos izvadīšanai. Pēc tam biroja darbinieki nelaiķi nogādā uz sēru ceremonijas vietu, lai kur tā arī atrastos. Pēc tuvinieku atvadīšanās sākas tā ceremonijas daļa, kurā piedalās “Elston” puišu komanda. “Daudzi brīnās, ka visi puiši ir gados jauni, izskatīgi, turklāt glītos vienādos formas tērpos,” palepojas R. Grehova. Viņi ir strādājuši daudzās Latvijas vietās. Gints piebilst, ka mammas galvenais uzdevums ir vajadzības gadījumā sakārtot nepieciešamo dokumentāciju.Beidzamajā laikā ir tendence kapsētām nonākt privātās rokās un tur neielaiž svešas firmas. Bija gadījums, ka nelaiķa piederīgie vēlējās valcēniešu pakalpojumus Jelgavā, taču viņus šajā kapsētā neielaida.Uzņēmums diezgan daudz strādā arī Valgas apriņķī un diezgan sīvi konkurē ar apbedīšanas uzņēmumu Valgā, kura pakalpojumu kvalitāte, pēc Ginta vērtējuma, ir ievērojami zemāka. Tiesa, igauņus no vēršanās pēc palīdzības Valkā attur valodas barjera, taču beidzamajā laikā arī tas nav īpašs šķērslis.Pēdējos gados aizvien populārāka kļūst kremēšana. Ja agrāk nelaiķi veda uz Rīgu, tad tagad populārāka ir nesen Tartu atvērtā krematorija. Tuvāk, lētāk, tāpēc ērtāk. Gints rāda urnu, kura iegādājama arī Valkā, un piebilst, ka to var gan ierakt, gan izkaisīt pelnus paredzētajā vietā.Kad pārplīst biksesProtams, kā visās profesijās arī apbedītājiem gadās dažādi kuriozi. Gints atceras gadījumu, kad vienam puisim ceremonijas laikā tā pamatīgi pārplīsa bikses pa šuvi aizmugurējā daļa, atklājot visu, kas zem tām. Viņš nosarka, pārējiem nāca smiekli, taču smieties bērēs nedrīkst. Noturēties grūti. Reiz ceremonijas laikā iebruka bedre. Tādas lietas grūti paredzēt, jo grunts katrā vietā ir atšķirīga. Tas ir nepatīkami, taču puiši visu ātri sakārtoja. Piemēram, Gaujienā jārok tīrā dolomītā. Arī Meža kapos Valkā ir grūti rakt. Šī kapsēta nav labā vietā, jo apakšā ir māls un daudz lielu akmeņu. Ir gadījies, ka jāsauc traktors, lai izceltu akmeņus.Šis darbs starplaikos dažkārt ir piesātināts ar melno humoru, gluži kā dakteriem, jo puiši ir jauni, turklāt asprātīgi. Savējie to saprot, taču, citiem klātesot, par apbedīšanas litām nevar jokot. Profesijas specifika. Pavisam citādi ir, kad nepieciešams apbedīt kādu tuvinieku, pazīstamu vienaudzi, jaunieti un tamlīdzīgi. Tad puiši jūtas morāli nospiesti, klusi, domīgi un notikušo dziļi pārdzīvo. Kad cilvēks ar godu ir pavadīts, tad it kā akmens noveļas no sirds.Gints atceras savas omes bēres. Viņa gribēja, lai bēres būtu jautras kā svinības, dzīvai esot. Viņai bija 92 gadi, un ome ir nākusi no Latgales puses, kur bērēm ir citas tradīcijas. Visi dziedāja un fonā skanēja Radio2 mūzika. Mācītājs to atļāva, vien piekodināja, lai neskanētu nekaunīgas dziesmas.Katrai tautai savas tradīcijasLatviešu kapu kultūra atšķiras no citu tautu tradīcijām. Piemēram, Igaunijā vienmēr bēres ievelkas par stundu ilgāk nekā plānots. Visi kapos jūtas brīvi, apskata citu radinieku kapu kopiņas, pārspriež jaunumus apmēram kā nelielā tirdziņā. Kamēr aizber kapu, citi jau dodas pēc līdzpaņemtajām maizītēm.Savas un ļoti dziļas tradīcijas ir čigāniem. Tā ir pavisam atšķirīga bēru kultūra. Pirms apbedīšanas viņiem pusnaktī notiek Lāču nakts ar noteiktām dejām un un rituāliem. Bēres notiek ar luterāņu mācītāju. “Tās ir ļoti turīgas bēres. Viņiem ir nozīmīgi, lai būtu ozolkoka zārks. Segas vietā uz zārka uzklāj dārgu paklāju. Bērēs piedalās ļoti daudz cilvēku. Vajadzīgs nevis viens muzikants, bet orķestris. Es to saprotu kā situāciju, kur viens nevar pārbļaut 300 bēriniekus. Tas ir interesanti, un man ļoti patīk čigānu bēres,” atzīst Gints. Mamma piebilst, ka čigānu ēdiena gatavošanu nevienam no malas neuztic. Viņi noīrē virtuvi un visu gatavo tikai paši. Tie ir specifiski čigānu ēdieni, un cits tos nedrīkstot pagatavot. Kad notiek šādas bēres, “Elston” komanda ir noīrēta uz visu dienu, jo neviens nezina, cik ilgi tās ievilksies un kas būs jādara.Savas tradīcijas ir arī pareizticīgajiem un vecticībniekiem. Bēru ceremonija ir daudz garāka nekā luterāņiem. Mācītājs daudz dzied un kūpina vīraku. Viņiem ir ļoti spēcīga ticība, un ikviens klausa katram mācītāja vārdam. Pareizticīgais nekad nepieskarsies zārkam. Gints teic, ka apbedīšanas tēma ir bezgalīga un par to varētu ilgi stāstīt. Tā ir mūžsena profesija, un kamēr vien cilvēki dzīvos, tā būs nepieciešama.
