Ar bijušo Valkas 1. vidusskolas sporta, zīmēšanas, rasēšanas un mākslas vēstures skolotāju Valdu Fjodorovu tiekamies viņas nelielajā omulīgajā dzīvoklītī netālu no Latvijas – Igaunijas robežas. To, ka viņai ir mākslinieces dvēsele, nevar nepamanīt, jo istabā uz grīdas pie puķupodiem izkārtoti pašas izaudzēti ķirbji. Goda vieta atvēlēta mazmeitas Baibas gleznojumiem un mākslinieciskiem gaismas ķermeņiem. Nekur nemana pensionāru draugu – televizoru, jo, saudzējot acis, viņa to neskatās. Toties klausās radio pārraides un zina visu, kas notiek tepat Latvijā un plašajā pasaulē. Pirms dažām dienām skolotājai bijusi acs operācija, tāpēc mums jāiztiek bez fotografēšanās un jāizlīdzas ar fotogrāfijām, kas tapa Valkas ģimnāzijas 90 gadu jubilejas salidojumā. Tur visus skolotāja pārsteidza ar savu dzirkstošo un humora pilno atmiņu stāstījumu par laiku, kad viņa strādāja skolā. Un tāda ir arī viņa pati – joprojām optimistiska, jauneklīga, gaiša, darbīga, izpalīdzīga, saprotoša un zinātkāra.“Par izskatu man jāpateicas mammai, viņai vecumdienās arī bija gluda seja. Bet tā mana uzvedība jau gan ir dīvaina,” smejoties secina pensionāre.Jaunībā var atļauties visuJāatzīst, savos 78 gados V. Fjodorovai ir fenomenāla atmiņa – viņa atceras ne vien gadskaitļus un datumus, bet zina nosaukt daudzus skolniekus vārdā un uzvārdā. Skolotājas dzimtā puse ir Naukšēni. Pēc pamatskolas beigšanas lauku meitene tūlīt pēc kara – 1946. gada rudenī – devās uz Rīgu, kur pabeidza Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu, bet augstāko izglītību ieguva toreizējā Fizkultūras institūtā. Uz Mākslas akadēmiju naukšēniete negāja, “jo es jau izcila nebija. Manā klasē rozentāļos mācījās tāds izcilnieks kā Indulis Zariņš”. Toties institūtā viņa ieguvusi rūdījumu un izturību visam mūžam. V. Fjodorova atzīst, ka tieši šis laiks – desmit gadi – viņu veidojis kā personību un kā skolotājas attieksmi pret skolēniem. Viņa ar saviem skolēniem centusies uzturēt biedriskas un cieņpilnas attiecības, līdzīgi kā to viņa piedzīvoja Rīgas periodā. Valkā viņa sāka strādāt 1957. gadā. Sākumā nācies strādāt kā sporta skolotājai skolā ar krievu valodas novirzienu. Ar bērniem bijis jāsazinās bezmaz vai zīmju valodā, jo jaunā skolotāja krieviski nav pratusi runāt. Kopā ar bērniem viņi sportojuši pilsētas stadionā, kur ganījušās divas baltas kazas. “Jaunībā jau visu var atļauties,” smejas pensionāre. Pēc tam kāds laiks nostrādāts Lugažu pamatskolā, un tad sācies Valkas 1. vidusskolas periods – sākumā kā fizkultūras skolotājai, bet pēc tam kā daiļo mākslu pasniedzējai. Sešdesmitajos gados V. Fjodorova skolā rīkojusi fizkultūras vakarus, kuros galvenā uzmanība pievērsta sporta vingrošanai. Skolēni ar azartu demonstrēja piramīdas un brīvās kustības.“Viss stadions viļņojās ar maziem bērniem,” atceras pedagoģe. Viņa ierosina skolās atjaunot šo tradīciju, jo ne visiem bērniem patīk spēlēt futbolu vai florbolu. Kādus gadus V. Fjodorova mācījusi bērnus arī Vijciema un Ērģemes pamatskolā. Skolotāja – ar vieglu roku Paralēli sporta skolotājas aktivitātēm V. Fjodorova uz padomju laikiem raksturīgajiem ideoloģijas svētkiem strādājusi “melnu muti”, jo bijis jānoformē latviešu un igauņu kopējie svētku gājieni un arī skolas telpas. Galvenie izmantojamie materiāli bija sarkanas krāsas audums, kā arī balta un dzeltena krāsa. To, ka sporta skolotājai ir viegla roka, pamanījis toreizējais vidusskolas zīmēšanas skolotājs Harijs Bērziņš. Viņš, iedams pelnītā atpūtā, piedāvājis savu vietu V. Fjodorovai. Lai gan jau desmit gadi bija nostrādāti sporta pedagoģijā, skolotājai pie sirds joprojām bija arī rozentāļos iegūtās zināšanas, kuras nu varēja likt lietā. Skolotāja atzīst, ka viņas stundās klibojusi disciplīna, bet bērnu klaigāšana nekad nav bijis traucēklis zīmēšanai. Viņas atmiņu pūrā ir vairāki gadījumi, kad ar savu attieksmi palīdzējusi bērniem pārdzīvot kādu negadījumu vai personīgo sāpi. Klasē bijis kāds grūti audzināms puika, kurš zīmēšanas stundā neko nav darījis. Uz jautājumu, kāpēc viņš nezīmē, puika skolotājai atbildējis trīsstāvīgiem lamuvārdiem mātes valodā. Sākumā V. Fjodorova apjukusi, bet tādā pašā manierē viņam atbildējusi. Tas varēja turpināties bezgalīgi, bet viņa sapratusi, ka pirmajai jāizbeidz šis netīkamais teātris, ko arī pateikusi puišelim. Pēc kāda laika skolēns, noliecis galvu, klusi raudājis. Pēc stundas zīmēšanas skolotāja nekur nav gājusi sūdzēties, jo sapratusi, ka bērnam ir kādi pārdzīvojumi. Nākamajā stundā palaidnis skolotājai plaukstā atnesis pakusušas ledenes. Un tā visu savu mūžu V. Fjodorova mēģinājusi vispirms izprast bērna personību un tikai tad rīkoties. Skolēnu nerātnības nācies piedzīvot arī mākslas vēstures stundās. Kādā no tām ar kodoskopu demonstrēti mākslas šedevri. Te pēkšņi klasē nodzisusi gaisma, bet pēc kāda laika atkal uzdzisusi. Uz ekrāna parādījies nevis nākamais mākslas šedevrs, bet gan uz rūtiņpapīra skolas zīmēšanas spīdekļa radītais zīmējums ar nosaukumu “Krītošais dēmons”. Skolnieks bija uzzīmējis dzērāju ar rokā paceltu šņabja pudeli. Klase skaļiem smiekliem rēkusi vairākas minūtes. V. Fjodorova apjukusi stāvējusi un neko nav varējusi pateikt, vien lūgusies, lai kāds no skolas vadības nedzird to haosu. Savukārt rasēšanas stundās skolotāja nav uzdevusi mājasdarbus, bet visu likusi izpildīt klasē. Tas noticis pēc tam, kad kādā reizē no vienas klases iesniegti seši vienādi mājasdarbi. Paši šuj tautastērpus V. Fjodora priecājas, ka Valkas ģimnāzijā darbojas deju kolektīvs “Vendīgs”. Viņas vadītais vidusskolas kolektīvs 1960. gadā piedalījās 1. Latvijas Skolēnu dziesmu svētkos. Valkas kolektīvs pieminēts toreizējā avīzē “Cīņa”, jo valcēniešiem bijuši krāšņi pašu šūti Nīcas novada tautastērpi. Tolaik nepievērsa tik lielu uzmanību tam, lai dejotāji tērptos sava novada tautastērpos. Braucot mājās no svētkiem, Valgas dzelzceļa stacijā V. Fjodorova ar lielajām kastēm, kurās bijuši salikti tērpti, palikusi viena uz perona, jo visi dejotāji pazuduši kā ar burvja mājienu. Skolotāja neesot apvainojusies, jo sapratusi, ka bērni bijuši pārguruši, tāpēc par viņu aizmirsuši.Tolaik bija populāras militārās spēles “Kāvi”. V. Fjodorova kopā ar bērniem braukusi uz gandrīz visām sacensībām. Viņa atzīst, ka tā bijusi pārgalvība, jo ne pati, ne arī vairums skolēnu nav mācējuši peldēt. Arī lielās šautenes meitenēm bijis noturēt grūti, bet vienmēr paveicies dabūt ieskaiti un izcīnīt ne pašas zemākās vietas. Jāatzīst, šie nebija vienīgie skolotājas stāsti, kurus uzklausīju, abām kopīgi pasmejoties par dzīves situācijām un notikumiem. V. Fjodorova visu dzīvi centusies dzīvot priecīgi, sevi pasargājot no liekiem pārdzīvojumiem un stresiem. To skolotāja novēl arī citiem cilvēkiem.
