Ko tikai mūsu valstsvīri tautai nav uzspieduši, aizbildinoties, ka to prasa Eiropas Savienības regulas.
Vēl tagad dzird stāstām anekdotes par it kā Eiropas prasību lauku mājām, kurām ilgus gadus stāvējis šīfera jumts, tos nomainīt pret jauniem. Taču tās Eiropas prasības, kas jāpilda cilvēku labā, nereti tiek piemirstas.
Tikai no Latvijas tiesībsarga uzzinājām, ka Latvija joprojām nav parakstījusi Eiropas Savienības Sociālo hartu, kuru pildot, vajadzētu nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Tiesībsargs uzskata, ka Latvijas sociāli ekonomiskajā situācijā tādai algai jābūt vismaz 300 latu lielai. Tūlīt no pašreizējās koalīcijas atskanēja skaļi protesti, ka tas nav iespējams, jo to neļauj izdarīt sliktā finansiālā situācija. Taču, kad Ministru kabinets pērnā gada nogalē juridiski atļāva lieluzņēmumu vadītājiem palielināt algas, nenorādot palielinājumam griestus, tad nebija nekāda skaļuma un strīdu. Tā sakot, ne čiku, ne grabu! Atjēgšanās notika šāgada sākumā, kad daži lielšefi savā mantkārē algas bija palielinājuši par vairākiem tūkstošiem latu.
“Ziemeļlatvijas” aptaujā kāds pensionārs neslēpa izbrīnu – vai tad valdība nesaprot, ka no lielākas minimālās algas lielāki būs arī nodokļi. Savukārt cilvēkiem būs lielākas sociālās garantijas, un tas jau būtu sākums Sociālās hartas izpildei. Ja jau pensionāri to saprot, vai tad valdība nesaprastu. Turklāt tai to visu juridiski sīki ir izskaidrojis arī Tiesībsargs. Jeb tā ir sīksta turēšanās pie savas personiskās labklājības, kaut arī uz strādājošo nabagu rēķina.
