Kad pirms vairāk nekā astoņpadsmit gadiem mūsu mājas kaķenītei uzradās kaķēni, viens no tiem izcēlās pārējo vidū. Apmēram pēc mēneša izrādījās, ka tā ir pilnīgi balta, pūkaina, kuplastaina kaķenīte ar koši zilām acīm. Koši zilā acu krāsa saglabājās līdz mūža beigām.Tincīte, tā es viņu nosaucu, auga lepna, ļoti tīrīga un gudra.Par savu draugu viņa uzskatīja tikai mani. Dzīvoja manā izstabā un ārā. Bet pārējās mājas telpas viņai kalpoja, kam iziet cauri un pavirši apskatīt.Lai kur es biju, dārzā, pagalmā vai istabā, viņa neuzkrītoši bija manā tuvumā. Kad nācu no pilsētas mājās, viņa mani sagaidīja. Ne kā suns, pie vārtiņiem, bet turpat ‒ vai pie mājas durvīm, vai dārzā uz soliņa. Bet tā, lai redz, ka es nāku, un reizē varam ieiet iekšā mājā. Arī, ja es biju projām ilgāku laiku, viņa dzīvoja manā istabā un uzticīgi gaidīja. Tincīte mani pat it kā sargāja. Ja atnāca kāds svešs, kaķenīte nosēdās starp mums un stingri vēroja, kas notiek.Tā mēs kopā uzticīgi un draudzīgi nodzīvojām astoņpadsmit gadus. Tad Tincīte aizgāja (uz “labākiem medību laukiem”), bet es viņai uzrakstīju dzejolīti. Tincīte vēl arvien dzīvo manās domās un arī sapņos reizēm parādās, bet vienmēr priecīga un apmierināta.
Mana mīļā Tincīte,Mans gaišais kamoliņšTu biji visur izstabā ‒Kā gaiša saulīte tik jauka.Lai cik ilgi mājās nebiju es,Tu vienmēr sagaidīji mani.Tu pat mēģināji sargāt draugu,Kad istabā ieradās kāds svešs.Maza, bet cēla un droša bija Tava dāsnā kaķenītes sirds.
Balso par Smiltenes novada bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļu
Dzintra
