Rīt aprit 18 gadu, kopš Latvijas Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, kas arī bija juridiskais pamats valstiskās neatkarības atjaunošanai.
Rīt aprit 18 gadu, kopš Latvijas Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, kas arī bija juridiskais pamats valstiskās neatkarības atjaunošanai. Tagad daudz cilvēku itin ciniski izsakās, ka todien valstī sākās jauns režīms, turklāt ne labāks, kāds bija komunistu valdīšanas laikā.
Tam nu nekādi nevar piekrist, tomēr par to, kāpēc šādas izjūtas cilvēkos mīt, kāpēc visapkārt tāds negatīvisma fons, ir jādomā. Plaisa starp tautu un valdošo eliti pārvēršas nepārvaramā bezdibenī. Mūsu Saeimā un valdībā kā eksperimentālas tehnoloģijas zinātniskā laboratorijā – pamēģināsim šitā un, ja nesanāks, tad tā, bet pozitīvas virzības kopumā nav. Miljoni lido bezmērķīgi, un personālijas kā teātrī cita citu lamā, apsūdz, aiztur un atkal ministru amatos ieceļ, izmaksājot no valsts kases kompensācijas. Brīvības piemineklis un citi valsts simboli cilvēkiem sen vairs nav tāds svētums kā Atmodas laikā.
Ko darīt? Ar zākāšanos par savu valsti tālu netiksim. Gluži otrādi – kritīsim atpakaļ aizvien dziļākā bedrē. Nožēlojami, ja cilvēkam ir tāda necieņa pret valsti, kurā viņš dzīvo. Lai kāda būtu mūsu valdība (gudra vai stulba), kādi mēs būtu (kreisie vai labie), mums ir jāzina valsts svētki un tie jārespektē. Kurš vainīgs, ka vēlētājus tik ļoti ietekmē pozitīvisma kampaņas un viņi tām notic? Liela daļa tautas ir apjukusi un patiešām nezina, par ko balsot. Gan jau arī nākamajās vēlēšanās polittehnologi izdomās kādu knifu, lai nopirktu daļu balsotāju.
Latvijai pašlaik ir grūts laiks, un ne jau tikai Latvijai, bet tieši grūtībās allaž tiek pārbaudīta uzticība.
