Pirmais ledus vienmēr zemledus makšķerniekam asociējas ar sprīža gariem asarīšiem. Tā tas ir bijis, tā tas arī paliks, kamēr vien pastāvēs ziema vai kaut kas līdzīgs šim gadalaikam. Lai vai kā, bet pirmais ledus tomēr daudzviet bija. Pats paspēju divas reizes (laiks varēta atļaut arī biežāk) aizbraukt uz copi no ledus. Pirmajā reizē ašuki ņēma ļoti kautrīgi, bet otrajā laikam jau arī zivtiņa bija mazliet adaptējusies pie jaunajiem apstākļiem un barojās itin sparīgi.
Vidzemes ezeru īpatnībasProtams, Kurzemes puses copmaņi par šī gada ziemas priekiem var tikai vēl sapņot, kaut gan zinu, ka viens otrs bija atskrējis uz Vidzemi pakratīt sardziņu un nodzīt pirmo asumu. Ir daži itin prāvi ezeriņi, kas gadu no gada, neskatoties uz visai vārgo ziemas pieteikumu, tomēr pamanās aizsalt. Šis gads nav izņēmums. Kāpēc gandrīz 50 kilometru rādiusā citi dīķi ir vaļā, bet šie aizsalst, ir grūti izprotams. Protams, uz pirmā ledus ir arī pirmie kuriozi. Kur nu bez tiem. Visbiežāk tie saistīti ar svaigu peldi. Vairs neatceros konkrētu datumu, bet piezvanīja paziņas no Valmieras puses un saka brauc, jo ir ledus. Vairākas dienas viņu pusē naktīs ir bijis pat virs –10 grādiem un dažas nelielas ūdenskrātuves ir aizvākotas ar pietiekamu ledu. Man jau divreiz nav jāsaka. Lecu auto un braucu. Pēc aptuveni divām stundām esmu kādā karjera uzpludinājumā. Ejam prātīgi virsū. Katram pa ledus cirtnim, katrs solis tiek pārbaudīts. Ja gar malu ledus ir plānāks, tad pa vidu tas jau sniedzas 6–7 centimetri. Ideāli. Turklāt nokrāsa matēta, nav caurspīdīgs, līdz ar to var droši darboties, zinot, ka zivs tevi no apakšas neredzēs. Dziļums nav liels – līdz diviem metriem. Pie sevis vēl nospriežu, ka būs, kur atsperties…Motilis, ziemas labākā ēsma jebkurai zivij, ir dotajā brīdī grūti sameklējams, jo skalotāji arī uz ledus netiek, tad darbojamies ar vertikālajām un šķērsbļitkām. Parasti šķērsbļitkas stāvošos ūdeņos nav tik efektīvas kā vertikālās, tāpēc ņemu paštaisītu, vieglu sudraba bļitkiņu un sāku strādāt. Pagājušas gandrīz divas stundas, bet nevienam no atbraukušajiem nav bijis ne piesitiena. Tas gan nav nekāds brīnums, jo gadu no gada ir pierādījies, ka, uzsalstot ledum, zivīm ir nepilnu nedēļu jāaklimatizējas pie jaunajiem tumsas apstākļiem un tikai tad aiziet ierastā ziemas cope. Tāpēc īpaši neskumstam. Vairāk viens otru pavelkam uz zoba un turpinām kaut ko bakstīties. Ap dienas vidu esam izcēluši pa pāris sprīža gariem asarīšiem. Kolēģi aizbrauc meklēt laimi uz blakus ezeriņa, bet es izlemju palikt, jo pieredze saka, ka šodien no copes nekas nav gaidāms. Saulīte patīkami silda, pilnīgs bezvējš un klusums. Baigais kaifs un štrunts par to, ka zivju nav, jo diena pavadīta svaigā gaisā meža ielokā. Pēcpusdienā ir skaidrs, ka jāvāc mantiņas un laiks mājupceļam. Dodos krasta virzienā, un, kad līdz sauszemes joslai ir palikuši kādi septiņi metri, ledus zem manis brīdinoši ieliecas. Atlecu atpakaļ un jūtu, ka iekšās adrenalīna līmenis strauji aug. Trakākais ir tas, ka tieši pa šo vietu taču mierīgi uznācām virsū. Tātad ledus saulē ir pakusis, un, kā jau tas parasti notiek, pirmā to jūt piekrastes josla. Pastaigāju un pataustos uz abām pusēm… Nekādu variantu, turklāt vietām no mūsu izcirstajiem ledus caurumiem sāk parādīties ūdens. Tas vairs nav labi. Izcērtu caurumu un nolaižu bļitkiņu ar domu izmērīt dziļumu. Izrādās, zem manis ir aptuveni 1,2 metri. Tā kā tas ir karjers, tad ceru, ka gultne, spriežot pēc akmeņainajiem krastiem, ir cieta. Peldošajam kostīmam tiek rūpīgi noslēgtas kāju un roku atveres. Vienā rokā cirtnis, otrā kaste un uz priekšu. Pirms tam jau esmu izdomājis, kā rīkošos, kad būšu ūdenī. Ielūstu knapi četrus metrus no krasta un no iekšpuses pilnīgi sauss izkāpju krastā. Pat rokas nav samirkušas. Pirmajā mirklī esmu pat patiesi vīlies. Tā gatavojos, tā gatavojos…
Gaujas ezeriņš, labs ezeriņšNākamajā reizē arī braucu uz jau zināmu vietu, bet to nenosaukšu, citādi vēlāk būs pie tās jāstāv rindā, lai tiktu virsū. Braucu turp jau gadus astoņus. Uz pirmā ledus te var labi atrauties gan asarus, līdakas, gan pličus. Kopš pirmā ledus ir pagājusi vairāk kā nedēļa, tāpēc copei ir jābūt itin veiksmīgai. Patiesībā tā arī notiek. Ledus biezums ļoti stabils – ap astoņiem centimetriem. Lai netaisītu lielu troksni ar ledus cirtni, ņemu savu jauniegādāto “Nero” bori un veicu testa urbumu. Boris ņem ideāli. Protams, ledus biezums nav tas lielākais, bet jūtams, ka verķis strādā teicami. Tā kā šeit dziļums, kādā parasti darbojos, ir no diviem līdz četriem metriem, tad vispirms izurbju ap 15 caurumu. Dažos ieberu baltajām zivīm domāto “Timar” ziemas barību ar motiļa aromātu, bet pārējos atstāju ašuku un līdaku meklējumiem. Pirmajā iebarotajā āliņģī nolaižu apaļu, melnu 2,5 milimetru sporta mormiškiņu ar motilīti galā, un uzreiz šosezon pirmā copīte. Sardziņš jautri palecas, un man rokā pirmā raudiņa. Uzlieku uz ūdas un ielaižu vienā no tuvākajiem caurumiem. Atsēžos atpakaļ un nepilnā pusstundā ap 10 raudiņu ir kanniņā. Tagad varētu pastaigāt un pameklēt asarīti vai līdaku. Mazliet izbrīna fakts, ka nav pieredzēta neviena līdakas cope. Pārnesu ūdu jau uz ceturto vietu. Pats paņemu bļitkiņu un sāku medīt asarus. Uz asariem ejot, metāla pavadiņas parasti neliek, tāpēc pirmā cope uz asaru makšķerītes beidzas ar vējā plīvojošu auklas galu. Ak tu, zaļsvārce! Nu nekas. Tagad kādu laiku varēsi papeldēt ar pīrsingu zobos un palepoties draudzeņu vidū. Pēc kāda brīža rokās ir pirmais ašuks, ko var jau saukt par zivi, svarā ap 150 gramu. Ir vēl daži asarīši, bet tos laižu atpakaļ, jo nav jau vērts izmest turpat uz ledus, lai tie aizietu bojā, jo tāpat uz mājām tādu izmēru neņemsi. Neliek mieru līdaku kūtrums, jo katru gadu te var īsteni pasportot, jo ap kilogramu smagas zaļsvārces uz sezonas sākumu darbojas itin sparīgi. Kaut kur dienas vidū beidzot “piesakās” pirmā līdaciņa, kas no vienas vietas aplipusi ar dēlēm. Nu skaidra bilde. Zivs nekustas, tai vienkārši ar ēsmu jātrāpa pa galvu. Tātad izredžu uz līdakām praktiski nekādu. Izlemju atgriezties pie iebarotajiem āliņģiem. Te var pavingrot, jo no trīs metru dziļuma viena pēc otras nāk raudas un pliči. Gadās arī pa pannas izmēram. Līdz dienas beigām man ir aptuveni četri kilogrami balto zivju un četri itin pieklājīgi asari. Koprezultātam vēl var pieskaitīt nokostas divas bļitkiņas un norautu vienu mormišku. Notestēts jaunais boris un “Timar” ziemas barība. Viss strādā teicami.
Kamēr turpinām gaidīt ledu Nav diemžēl ledus, un atliek vien cerēt, kaut arī prognozes nav īpaši priecīgas. Ko tad atliek darīt?Pats braukšu uz butēm. Ķeras krietni retāk, bet toties izmērs gan ir varens. Prieks rokās turēt.Upēs turpinām ķert vēdzeles.Veči Lielupē, Daugavā un ezeros, kur gar malu nav ledus plēves, kas bojā laivas, cītīgi velcē. Rezultāti neizpaliek.Lai vai kā, bet visiem jums laimīgu jauno gadu un, protams, ne asakas!!!
