Brantu pagasta Vidzemes ciema iedzīvotāji savā ziņā ir priviliģētāki, jo it kā dzīvo laukos, bet tomēr tikpat kā pilsētā. Ciems robežojas ar Smilteni, un tas ir apdzīvotākā vieta pagastā. Tajā lielākais lauksaimniecības produkcijas ražotājs ir SIA “Vidzemīte”, kurš ir darba devējs daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Tomēr liela daļa ir piesaistīti pilsētai, kur vieni strādā, citi mācās un iepērkas.Alekseja Lavrinoviča dzīvesvieta atrodas Vidzemē, Rīgas ielā. Interesanti, ka šajā pašā ielā tikai pilsētā ir viņa darbavieta. “Vairāk jūtos kā pilsētnieks, Smiltene taču tepat tuvumā. Tur ir vairāk iespēju, abiem ar sievu ir arī darbs,” saka Aleksejs. Viņš uzskata, ka Latvijā valda haoss, kas mudina cilvēkus no laukiem pārcelties uz dzīvi pilsētā vai vispār aizbraukt no valsts. “Mūsu mājā ir trīs tukši dzīvokļi. Blakus mājā jauns pāris apprecējās, darba nav, tāpēc aizbrauca uz ārzemēm. Vēl trīs citas ģimenes arī ir ārzemēs. Tie jau ilgāku laiku ir prom. Atbrauc uz kādu laiciņu, izremontē dzīvokli un atkal prom. Viņi pieraduši pie labākas dzīves. Mēs te cenšamies, kā varam,” saka vīrietis.Jūtas aizmirstiVidzemes ciemā uz ceļa ar iepirkuma maisiņiem sastapu kādu pensionāri, kura nevēlējās izpaust savu vārdu. Viņa tikko atbrauca no Smiltenes, kur iepirka pārtiku tuvākajām dienām. Aptuveni divas reizes nedēļā pensionāre ar autobusu dodas uz Smilteni, kur var iegādāties visu nepieciešamo, arī bibliotēku viņa labprātāk apmeklē pilsētā.“Pagastā mums nekā nav – ne veikala, ne skolas, ne kādreizējās kultūras dzīves, bet cilvēki taču vēl dzīvo. Vairs mums te nekas nenotiek. Agrāk, kad Ausma bija sociālā darbiniece, katru vasaru pensionāriem organizēja ekskursiju. Savulaik mums bija kluba vadītāja, kura rīkoja visādus pasākumus. Kādam viņa nepatika, tomēr sarīkojumi notika. Varējām aiziet, atpūsties, padejot. Ne pagasts, ne novads pat pensionārus Ziemassvētkos vairs neapsveic. Acīmredzot mūs par cilvēkiem neviens netur. Savu darba mūžu esmu nostrādājusi, un viss. Daudzi mani laikabiedri ir kapos. Reizēm aizdomājos, ko es vēl esmu aizdzīvojusies,” sarunu uzsāk Brantu pagasta iedzīvotāja.Viņa vēlētos, lai pagastā atkal uzplauktu kultūras dzīve. Sievieti iepriecina Smiltenes pensionāru apvienības un klubiņa aktivitātes. “Esmu dzirdējusi, ka viņi brauc ekskursijās, rīko pasēdēšanas, apmeklē pasākumus. Mums tā visa pietrūkst. Brantu pagastā tas nav iespējams, varbūt varam pievienoties Smiltenes pensionāriem. Vēl jau gribas aizbraukt kādā ekskursijā,” aizdomājas iedzīvotāja.Pensionārei jau ir pāri septiņdesmit, taču bezdarbībā nevar nosēdēt. “Ikdienā pagatavoju vīram ēdienu, palaižu mazbērnu uz skolu, uzkopju istabas, izmazgāju drēbes. Galvenais, lai ir ko lasīt un televizors. Seriālus neskatos, jo tagad “Panorāma” un citas ziņas ir viens liels seriāls,” teic sieviete.Vēl viņai patīk dārza darbi, tāpēc tagad jāgaida, kad nokusīs sniegs. “Kamēr vēl spēks, kopā ar vīru rušināmies. Vairākkārt esam ieguvuši sakoptākās sētas titulu, tad bija stimuls vēl vairāk censties. Kaut arī diploms neko nemaksā, bija sajūta, ka esi novērtēts,” atzīst Brantu pagasta iedzīvotāja. Priecē vietējais uzņēmumsRīgas ielas 68. nama iedzīvotāja pensionāre Ilga Maculēviča priecājas, ka tepat līdzās ir Smiltene. “Vismaz uz veikaliem nav tālu jābrauc. Vairs jau aiziet kājām nevaru, tāpēc dēls aizved. Lielākā rosība notiek pilsētā, jo daudzi no Vidzemes tur strādā, citiem bērni mācās pilsētas skolā. Labi, ka vēl mūsu vienīgais uzņēmums “Vidzemīte” turas, vismaz vietējiem ir kur strādāt. Esmu pensionāre un pati kaut kā iztieku, bet, ja nebūtu “Vidzemītes”, nezinu, ko iesāktu jaunie,” teic Ilga.Turpat pie daudzdzīvokļu mājām uzrunāju Daci Novozvansku, kura jau 28 gadus strādā par grāmatvedi SIA “Vidzemīte”. “Dažkārt domāju, cik grūti klājas, taču, paskatoties televizoru, secinu, ka citiem ir vēl smagāk. Esmu paēdusi, apģērbta, reizēm varu atļauties sevi palutināt, ko gan vēl vajag. Kad nepieciešams, dodos tepat uz pilsētu. Protams, gribētos aizbraukt relaksēties uz baseinu kā agrāk, bet to vairs nevaru atļauties. Vīrs šobrīd ir bez darba. Priecājos, ka vismaz vienam no mums tas ir. Šobrīd “Vidzemīte” darbu dod aptuveni septiņdesmit cilvēkiem, lielākoties vietējiem. Mēs uz vietas cenšamies darīt tā, lai būtu vieglāk, taču problēmas ir valstiskā līmenī – trūkst darba vietu,” stāsta grāmatvede.Arī pensionārs Elmārs Plūme atzinīgus vārdus teic par vietējo uzņēmumu, kuram rūp pagasta attīstība. “Par pagasta vadību nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt. Dzīvoju te daudzus gadus un sevi vienmēr esmu uzskatījis par brantēnieti,” saka Elmārs.Tā kā vīrietis ir sasniedzis pensijas vecumu, viņam laiks pietiek visdažādākajām nodarbēm. Grāmatu lasīšana un televīzijas pārraižu skatīšanās ir neatņemama Elmāra ikdienas sastāvdaļa, vēl reizēm viņš apmeklē kinoteātri Smiltenē. Pēdējo tajā skatījās “Rīgas sargus”. Savukārt brīvdienās pensionāram patīk doties medībās kopā ar vietējo mednieku kolektīvu. Sarunas noslēgumā Elmārs piebilst, ka tomēr ir mazliet garlaicīgi, jo gribētos kādu sarīkojumu pagastā.Brantu un Smiltenes pagasta pārvaldes vadītāja Mārīte Treijere ir pārliecināta, ka ciematā iespējas izpausties ir. Viņa aicina iedzīvotājus būt aktīvākiem un savas idejas uzticēt pārvaldes darbiniekiem vai ar priekšlikumiem vērsties Smiltenes novada domē. “Jau ilgāku laiku pagasta pārvaldes telpās darbojas interešu klubiņš. Katra mēneša pirmajā trešdienā tur tiekas Smiltenes un Brantu pagasta iedzīvotājas. Arī interešu klubiņā ikviens tiek mīļi gaidīts,” saka M. Treijere.
